Latvijas Republikas ārpolitiskā darbība līdz Otrajam pasaules karam. Autoritārisms

Latvijas Pagaidu Nacionālā padome (LPNP) cīnījās par Latvijas neatkarību un 1918.gada 30.janvārī Petrogradā veica paziņojumu, ar kuru tika likts Latvijas valsts pamats. Līdz ar to tika aktivizēta LPNP darbība, lai panāktu Latvijas starptautisku atzīšanu.
Tika nodibināti kontakti ar ārvalstu pārstāvniecībām Petrogradā, bet „sarežģītāks izrādījās uzdevums nodrošināt delegātu nosūtīšanu uz ārzemēm, kas darbotos pie Antantes valstu valdībām un informētu tās par latviešu politiskajiem mērķiem, kā arī sagatavotu šo valstu sabiedrisko domu Latvijas starptautiskai atzīšanai.”1 Kā pirmo pārstāvi caur Stokholmu nosūtīja Z.A. Meierovicu, kurš izveidoja informācijas biroju, kas sniedza ārzemju presei ziņas par neatkarības centieniem Latvijā. Tā kā Vāciju šajā laikā vairāk uztrauca neveiksmes Ritumu frontē, Baltija un tajā notiekošie neatkarības iegūšanas centieni tika atstāti novārtā un 22.septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pasludināja Baltiju par brīvu un patstāvīgu apgabalu, kas veicināja latviešu centienus izveidot neatkarīgu valsti.…