Nobeigums
19. gs. sākumā latviešu zemnieku sociālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties. Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemnieki tika atbrīvoti no klaušu pildīšanas, viņiem tika dota personas brīvība kā arī, zemniekiem atjaunojās tiesības uz savu zemi, īpašumu un to apsaimiekošanu. Muižu īpašniekiem bija jāiedala zemniekiem apstrādājamās zemes gabali, ko tiem laika gaitā bija jāizpērk, lai iegūtu savā īpašumā.
19. gs. pusē būtiski izmainījās latviešu saimnieciskais stāvoklis. Notika nopietnas sociālas izmaiņas un radās latviešu pilsonība.
Manuptāt, 19. gs. ir viens no svarīgākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē. Šajā laikā tiek sakārtotas sabiedrības zemākā slāņa tiesības, tiek ierobežota muižnieku vara, kas savā veidā lika pamatus vienlīdzības principam, kas mūsdienās ir iekļauts Latvijas Republikas Stversmē.
Lai, gan 19. gs. pusē zemnieku dzīve pat mazliet paslinktinājās, tomēr gadsimta beigās dzīves līmenis auga. Turīgākie zemnieki varēja saimniekot savās muižās, auga izglītības līmenis.
Pakāpeniski latviešu sabiedrībā brieda būtiskas pārmaiņas, kas sagatavoja augsni nacionālas valsts izveidei. Tā, līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija visai vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības pieaugošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku slāni.
Palielinājās īzglītoto latviešu skaits. Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) un citi radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Viņi ar publikācijām vērsās pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību.
Izstrādājot šo darbu, esmu ieguvusi daudz jaunas un lietderīgas informācijas. Esmu sapratusi, kādi bija latviešu zemnieka dzīves apstākļ, pienākumi un cik ierobežotas tiesības Krievijas impērijas sastāvā.
…
