Latgale Krievijas impērijas sastāvā
Tiesu struktūra:
Bija 3 līmeņu zemes tiesas (pilsētās tās funkcijas pildīja policijas valde):
Augstākā zemes tiesa guberņā bija otrās instances apelācijas un revīzijas instance apriņķa zemes tiesas un apriņķa tiesas spriedumiem, sastāvēja no 2 departamentiem: civillietu un krimināllietu. 2 tās priekšsēdētājus (katram departamentam savu) iecēla imperators (pēc Senāta ieteikuma), 10 piesēdētājus (5 katrā departamentā) uz 3 gadiem ievēlēja muižnieki.
Apriņķa zemes tiesu ievēlēja apriņķa muižnieki uz 3 gadiem. Tiesa sastāvēja no apriņķa tiesneša un 2 piesēdētājiem, kurus apstiprināja gubernators un augstākā tiesa.
Zemākā zemes tiesa izskatīja nenozīmīgas civillietas un krimināllietas un izpildīja tiesas spriedumus. Sastāvēja no priekšsēdētāja un 2-3 piesēdētājiem no muižnieku vidus, ko ievēlēja muižnieki un valsts zemnieki uz 3 gadiem. Šo tiesu likvidēja jau 1862. gadā.
Galma tiesa. Liflandes galma tiesas sastāvs un kompetence tika grozīta: tiesas spriedumus varēja pārsūdzēt Krievijas impērijas Senātā; 1804. gadā tika izveidota īpaša Zemnieku nodaļa kā augstākā instance zemnieku sūdzībām par muižniekiem.
Tiesību normas:
Pēc Latgales pievienošanas Krievijas valdība apbalvoja krievu muižniekus ar dažādām jaunām tiesībām pār zemniekiem.” Līdz ar to krievu muižnieki varēja pēc savas patikas viņus pārdot, ieķīlāt, sodīt ar miesas sodiem utt. Pēc savas gribas varēja aplikt zemnieku zemi ar nodevu un klaušām kādu vēlas, kā arī drīkstēja viņus nosūtīt uz Sibīriju vai arī nosūtīt uz kara klausību. Pēc neilga laika sāka uzlaboties zemnieku stāvoklis. Ķeizars Pāvils I aizliedza nodarbināt zemniekus svētdienās un vairāk par 3 reizes nedēļā. „Bet Aleksandrs I 19. gs sākumā aizliedza pārdot zemniekus bez viņiem nodalītā zināmā zemes daudzuma.” (211.lpp) Nikolaja I valdīšanas laikā muižniekiem aizliedza kropļot vai nogalināt zemniekus, kā arī pārdot viņus.
„19. gs pirmajā pusē Krievijas valdība kodificēja Baltijas bruņinieku privilēģijas kā īpašas kārtu tiesības 1845 gada Baltijas provinču likums.” (220.lpp) Līdz ar to bruņinieku kārtas muižniekiem bija tiesības iegūta savā īpašumā gan kustamo, gan nekustamo mantu ne tikai savā guberņā, bet arī visā Krievijas impērijā, ka arī ierīkot tur dažādas fabrikas, rūpnīcas, degvīna brūžus un no tām gūt peļņu. Tika atbrīvoti no nodevām un klaušām, piešķirta neierobežota politiskās tiesības, tas ir, - drīkstēja piedalīties un darboties gan landtāgos, gan konventos. Viena no ievērojamākajām matrikulāta muižniekiem bija tiesas aizsardzība. „Matrikulas – bruņinieku kārtas kā dzimtu ierakstīšana „dižciltīgo” sarakstos.” (220.lpp) Tikai tiesa varēja atņemt viņam dzīvību un godu un arī tikai pēc Krievijas cara apstiprinājuma, kā arī tika atbrīvoti no miesas sodiem. Viņš savas tiesības zaudēja, ja izdarīja kādu kriminālnoziegumu un, ja izslēdza no bruņinieku korporācijas.
„Baltijas provinču likumi garantēja birģeru mantiskās tiesības.” (224.lpp) Tas nozīmē, ka viņiem bija tiesības iegūt un valdīt namus, iegūt savā īpašumā gan mantisko, gan nemantisko mantu, kā arī dibināt fabrikas, rūpnīcas un gūt no tām sev peļņu. Viņš ar savu mantu varēja brīvi rīkoties, tas ir, - pārdot, ieķīlāt vai arī novēlēt.
…
