Praktiski vienīgā iespēja parastajam cilvēkam izglītoties viduslaikos bija apmeklēt baznīcas skolas. Laicīgo skolu nebija, visas skolas balstījās uz kristietību. Kārlis Lielais noteica, ka katra klosterī ir jābūt skolai un skolas grāmatām. Tā bija iespēja arī zemniekiem iemācīties lasīt un rakstīt, tādējādi palielinājās lasīt un rakstītprotošo cilvēku skaits. Mūki grāmatas pārrakstīja ar roku, tas ir arī nozīmīgi mūsdienu vēsturniekiem. Nozīmīgas bija arī no 13. gs. radušās universitātes, kurās varēja apgūt padziļinātākas un visaptverošākas zināšanas. Mācības notika latīņu valodā.
Baznīca viduslaikos stipri ietekmēja arī cilvēku ikdienas dzīvi, piemēram, noteikums, ka baznīcai jāziedo 1/10 daļa no savas ražas. Tas pastiprināja zemnieku nabadzību, jo tā jau bija grūti izdzīvot, it sevišķi bada gados. Arī cilvēkiem, kas neatbilda baznīcas „prasībām”, kuriem bija citāds viedoklis, bija jabīstās par savu dzīvību, it sevišķi sievietēm, kas nodarbojās ar buršanu un maģiju, nereti viņas sadedzinaja uz sārta, tāpat notika ar ķeceriem. Lielākā daļa cilvēku bija draudzē un apmeklēja dievkalpojumus.
Redzams, ka baznīcai bija liela loma viduslaiku sabiedrībā, tā praktiski noteica cilvēku dzīvi.
Var droši apgalvot, ka baznīca bija centrālā vara viduslaikos, kurai bija pakārtotas visas citas varas, tā bija sabiedrības kontrolētāja, baznīcas nozīmi un varu pār viduslaiku sabiedrību var salīdzināt ar ganu un ganāmpulku, kuru tas kontrolē.
…
