Eseja par Paula Tiliha tekstu "Drosme būt"

„Kad atzīstam Dievu pāri teisma Dievam, mēs topam par tā daļu, kas pats nav daļa, bet ir visa pamats.”
Baznīca ir starpnieks tai drosmei, kura iekļauj sevī paša šaubas un bezjēgu, kura cilvēks nevar zaudēt sevi pašu un kurā viņš saņem visu savu pasauli.
„Absolūtā ticība jeb esamības stāvoklis, kad tevi satvēris Dievs, kurš ir pāri Dievam, nav stāvoklis, kas mums tiek piešķirts līdzās citiem dvēseles stāvokļiem. Tas nav kaut kas norobežots vai noteikts, nav kaut kāds notikums, ko varētu izlozēt un aprakstīt. Ta vienmēr ir kustība. Tas ir stāvoklis uz cilvēcisko iepēju robežas- tā ir šī robeža. Tāpēc tā ir gan drosme izmisumā, gan drosme drosmē un aiz visām drosmēm.” raksta P. Tilihs.
Mums apkārt ir gaiss, mēs to elpojam, tas tīra mūsu asinis, un mēs pat nedomājam par to. Mēs domājam par akmeņiem uz ceļa... Mēs domājam par lietu, kas līst... Bet mēs nedomājam par gaisu, kas nepārtraukti mūs attīra.
Tāpat arī mēs nedomājam par Dieva mīlestību, kura mūs garīgi dzīvina.
Lūk, lielās patiesības!
Tās ir tik vienkāršas!
…