16. gadsimta sākumā reliģijai un baznīcai joprojām bija ļoti liela nozīme eiropiešu dzīvē. Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju bija kristieši. Taču katoļu baznīcas darbību 16. gadsimta sākumā nevarētu nosaukt gluži par „tīru” darbību, jo garīdzniekus arvien vairāk sāka interesēt laicīgo mantu uzkrāšana, bet pāvesti pārmērīgi sāka interesēties par uzvaru kaujas laukā. Lai iegūtu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles būvei Romā baznīca sāka pārdot grēku atlaidas – indulgences. Tā rezultāta cilvēku neapmierinātība strauji pieauga. Tika noraidīta baznīcas autoritāte un garīdznieku īpašās spējas. Tā sākās ceļš uz reformāciju. Kad 1517. gada 31. oktobrī teoloģijas profesors Mārtiņš Luters pie Vitenbergas Pilsbaznīcas durvīm piestiprināja 95 tēzes, kurās aicināja uz zinātnisku diskusiju par grēku atlaidām. Viņš vēl nedomāja par reformām, bet tikai aicināja citus teologus uz domu apmaiņu.
Mārtiņš Luters uzskatīja, ka svarīgākais dzīvē ir ticība Dievam un, ka kristietības pamatā ir tikai Bībele. Viņš bija pārliecināts, ka greznība neiederas baznīcā, jo ticībai jāmājo katra cilvēka sirdī un to var stiprināt lasot Bībeli. Taču Bībeli varēja lasīt tikai tie, kuri zināja latīņu valodu. Pārējie ļaudis bija spiesti iztikt ar garīdznieku atstāstīto. Baznīca uzskatīja, ka tai ir tiesības lemt, kas ir pareizi un kas nepareizi pat ja garīdznieku viedoklis nesaskanēja ar Bībelē rakstīto. Mārtiņš Luters uzskatīja, ka cilvēkiem jādzīvo saskaņā ar Bībelē rakstīto nevis garīdznieku skaidroto. Kad pāvests uzzināja par Mārtiņa Lutera 95 tēzēm viņš to pasludināja par ķeceri un nosūtīja bullu, kurā nolādēja nemiera cēlāju un pieprasīja, lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem.…
