Kopsavilkums
Mills iestājas par indivīda brīvības fundamentālo vērtību. Savā darbā Mills izvirza un aizstāv tēzi, ka individuālās brīvības joma ir maksimāli jāpaplašina, vienlaikus samazinot vairākuma tirānijas varu pār indivīdu. Mills kā galveno argumentu izmanto pārliecību, ka nav neviena konkrēta veida, kā nodrošināt cilvēku laimi. Tikai iespēju daudzveidība un eksperimenti ar savu dzīvi ļauj cilvēkam atrast piemērotāko veidu, kā sasniegt laimi.
Autors savā esejā cenšas nodalīt valsts varu no personiskās, vai privātās cilvēka brīvības. Mills īpaši cenšas aizstāvēt indivīda izteikšanās brīvības, pulcēšanās brīvības, preses brīvību un arī dzen brīvības par cilvēka personīgajām vēlmēm un interesēm, pat ja valdošajos sabiedrības uzskatos šis punkts liktos amorāls, vai nepiedienīgs, taču ir jāievēro viens noteikums, šīs brīvības indivīds var praktizēt tik ilgi, kamēr tās neapdraud citu indivīdu, vai visu sabiedrību, kurā tas uzturas.
Millam varētu pārmest pārāk optimistisko skatījumu uz cilvēka dabu. Kā arī to, vai mūsdienās būtu pieļaujama pilnīgi brīva viedokļu apmaiņa – vai tā veicinātu patiesības izkristalizēšanos vai konfliktus sabiedrībā.
Mills saka, ka „mūsdienās indivīdi ir pazuduši pūlī”. Es domāju, ka šī viņa tēze mūsdienās jau varētu būt novecojusi, jo, manuprāt, mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz individualitāti it visās dzīves jomās.
Milla ietekme uz sava laika un 20.gadsimta filozofiju ir nenoliedzama – bijis viens no nozīmīgākajiem liberālisma teorētiķiem līdzās I.Kantam, Dž.Bentemam un citiem filozofiem.
…
