Autore risina jautājumu par labā un ļaunā attiecībām. Tiešām, jautājums par šādām attiecībām mūsdienu kultūrā un dzīvē ir problemātisks – tas ir atkarīgs no vērtētāja, no tā pozīcijām pret pasauli, pret lietu kārtībām un pret sevi. Tiek piesaukts Nīčes labā un ļaunā raksturojums, kā arī atrašanās viņpus labā un ļaunā, kas ir imorālistiskā pozīcija. Atsaucoties uz universālas morāles neesamību autore problematizē jautājumu par to vai pastāv fenomeni, kas ir paši par sevi labi un ļauni, vai ir tikai šāda šo fenomenu uzlūkošanas stratēģija. Tālāk tekstā, gan autore arī parādīs, ka bez šādas uzlūkošanas kultūrā pastāv arī izpratne par substancionālu ļauno un iespējams arī labo. Viens no autores mērķiem, manuprāt, ir paradīt kā kombinācijā ar kristīgajām vērtībām, kristīgo tradīciju un postmoderno skatījumu tiek iedibināts subjektīvais sadalījums ļaunajā un labajā, kur viens ir ienaidnieks un otrs ir pats cilvēks, subjektīvo vērtību avots.
Norādot uz Nīči, autore lieka aizdomāties par mūsdienu ētiskā sprieduma attiecībām ar aizejošajām kristīgajām vērtībām, vai precīzāk sakot, ar aizmiršanos un citu vērtību sistēmu ievazāšanos cilvēku ikdienas pasaulē. Kultūrā ienāk austrumu, dienvidu un vēl citas uzskatu un vērtību sistēmas atnesot citādu izpratni par ikdienā lietojamām praksēm. Situācijā, kad vairs nepastāv stingru vērtību, stabilas kultūras kodu sistēmas, ir ļoti grūti noteikt „labo”. Tas kļūst gaistošs, izplūdis un nenoteikts, bieži pat nevajadzīgs, pretstatā ļaunajam, kas iezīmējas skaidrāk jo kļūst privātāks, tuvāks un viennozīmīgāks katram vērtētājam. …
