Secinājumi
Mīlestība ir nemainīga vērtība, kas ir izvijusies cauri gadsimtiem, tā ir lieta, par ko runāja, runā un turpinās runāt. Katram ir par to viedoklis, pat četrgadīgam bērnam. Tikai, atnākot līdz mūsdienām, mīlestības nozīme ir mazinājusies. Cilvēki ir kļuvuši par aprēķinātājiem, mīlestība nav svarīgākais attiecību veidošanas princips.
Viss, kas palicis, ir zināšanas par agrāko laiku mīlestību, tās nozīmi un izpausmēm. Laiks, kad mīlestība tiešām bija mīlestība, lai arī tai bija dažādi noteikumi, tā tomēr bija jūtu pasaule.
Vienīgi varētu teikt, ka kristietības mīlestība ir saglabūjsies arī līdz mūsdienām, taču nu ir tik maz īstu kristiešu, kas piekoptu visas, tā teikt, kristietības tradīcijas, ka tas uz pārējo fona mūsdienās neizceļas.
Kā arī dažādie mīlestības izpausmju veidi ir nemainīgi, cilvēkiem tie ir pat iedzimti. Tos, protams, var iemācīties no grāmatām, taču tie kļūs samāksloti, bet tā ir lieta, kurai jābūt dabiskai un jānāk no sirds. Nevar taču sekot grāmatā rakstītiem padomiem, lai izradītu mīlestību. Tad jau tās ir viltus emocijas.
Mūsdienās pārāk liela nozīme attiecības īr tieši seksam, nevis savstarpējai mīlestībai, saiknei, saskarsmei. Tā kā tas tomēr pieder arī pie mīlestības izpausmes vediems, to varētu nosaukt par vienkāršu atskaitīšanās punktu, ka, jā, cilvēkiem ir attiecības, tad gan jau ir arī mīlestība.
Mīlestība ir sava veida pasaule, kurā iespējams paslēpties no apkārtējiem apstākļiem, kurā tu jūties emocijām piepildīts – laimīgs. Tā ir laimes sajūta, neprāta izjūta un trakuma izpausme. Mīlestības vārdā cilvēks ir gatavs kalnus gāzt. Protams, mīlestībai līdzi nāk arī neskaitāmas ciešanas, bet tas jau ir kas cits.
Mīlēsi paši un būsim mīlēti. Jo caur mīlestību mēs spējam radīt prieku gan sev pašam, gan citiem.
…
