Tad, kad ir pielāgots apģērbts noteiktajām prasībām kādās svinības, cilvēkam ir jāpadomā arī par to, kā viņš sasveicināsies ar citiem cilvēkiem, sarunāsies, iepazīsies, ja būs nepieciešams, uzvedīsies u. t. t. .
Cilvēkam pašam par sevi ir jābūt atvērtam ejot uz šādu pasākumu, viņš nevar aiziet klusēt un vērojot pavadīt visu vakaru. Vispirms komunikācijā, cilvēkam ir jāievēro pareiza sasveicināšanās.
Un tātad, lietišķās attiecības ir pieņemts sarokoties, arī sievietēm. Pirmajam roku ir jāsniedz augstākajai amatpersonai. Arī tikšanās beigās ir svarīgi ievērot to, ka ir jāsarokojas. Interesanti ir pieminēt to, ka Latvijā lietišķajās attiecības nav pieņemts sievietei skūpstīt roku. Turpinot, iepazīstoties lietišķajās attiecībās uzvārda nosaukšana ir obligāta, taču gadījumos ja vārds vai uzvārds netiek pareizi saprasts, uzreiz to ir jālabo, lai vēlāk neradītos kādi nepatīkami starpgadījumi. Lietišķas sarunas sākumā vienmēr ir pieņemts apmainīties ar dažādām pieklājības frāzēm, lai izrādītu vēlmi turpināt šo iesākto sarunu. Svarīgi ir pieminēt to, ka nekādā gadījumā lietišķas sarunas laikā nav pieņemts runāt pa mobilo tālruni , ja tas ir neattiecas uz šo sarunu, taču ja šis zvans ir nozīmīgs, tad atvainojoties otrai personai, uz to var atbildēt. Turklāt, kā vēl viens svarīgs aspekts, kas būtu vēlams ņemt vērā ir tāds, ka sarunas sakumā vajadzētu vienoties par sarunas ilgumu.
Sarunas noslēgumā pirmā kājas ceļas tā persona, kura ieņem austāko amatu, jo tas nepārprotami liecina par to, ka sarunas ir beigusies. Ejot projām ārā no telpas, kur risinājusies šī saruna nekad netiek runāts par to, ko diskutēja sarunas laikā, saruna beidzas tad, kad abas puses ir sarokojušās tajā telpā, kur viņi veica šo diskusiju.
Manuprāt, šīs būtu tās lietas, lai diskusija izveidotos veiksmīga un, lai cilvēks varētu atstāt diezgan labu priekšstatu par sevi kā lietišķo personu.
…
