Nāves un ciešanu izpratnes dažādība kultūrvēsturiskā aspektā

Viena no šausminošākajām bēru tradīcijām, kas piekopta Papua Jaungvinejā un Brazīlijā, ir mirušā cilvēka apēšana. Tiesa, mūsdienās to reti praktizē, un tiek lēsts, ka šāds paradums izveidojies tāpēc, ka turienes cilšu iedzīvotājiem trūcis pārtikas. Kanibālisma dēļ neradās jautājumi, ko darīt ar aizgājēja mirstīgajām atliekām. Ģimenes locekļi iekūra ugunskuru, sapulcējās ap mirušā ķermeni, sadalīja to daļās un izcepa.
Bet nāve ir pēc tam, no sākuma mēs dzīvojam savu dzīvi un ļoti bieži aizdomājamies par dzīves jēgu. Par to cilvēki aizdomājas dažādos dzīves etapos: vieni grūtos brīžos, citi – kad viss iespējamais jau ir sasniegts. Neskaitāmi cilvēki nebeidz domāt par to, kāds ir viņu dzīves mērķis. Tie pārdomā savu dzīvi un brīnās, kāpēc viņu attiecības ar citiem cilvēkiem ir izirušas un kāpēc viņi jūtas iztukšoti, lai gan sev izvirzīto mērķi ir sasnieguši. Mūsdienu sabiedrībā cilvēki dzenas pēc daudzām lietām, izvirza sev dažādus mērķus, jo cer, ka tajos viņi atradīs dzīves jēgu un piepildījumu. Cilvēki tiecas, piemēram, pēc veiksmes biznesā, labklājības, labām attiecībām, seksa, izklaides un palīdzēšana citiem utt. Bet daudzi cilvēki ir apliecinājuši, ka arī sasniedzot mērķus un dzīvojot labklājībā, baudot labas attiecības un dažādas izklaides, viņi iekšēji jūtas iztukšoti, it kā dvēselē būtu kāds ne ar ko neaizpildāms caurums. Cits uzskata, ka dzīves jēga ir palīdzēšana, labdarība vai varbūt mīlestība, bet varbūt cilvēka dzīve nav nekas cits kā dzīves jēgas meklējumi?
Ir ļoti grūti pateikt, kas ir dzīves jēga, bet skaidrs ir viens, ka dzīve, neatkarīgi no tā vai pastāv vai nepastāv pēcnāves dzīve ir jādzīvo tā, lai vecumā nebūtu jākaunas par saviem darbiem….
…