Autore, no savas pieredzes var stāstīt, kad ‘šodien’ Latvijā kopumā ir pavisam nedaudz grupas, kas ir spējīgas eksistēt un attīstīties. Jaunie mūziķi un to apvienības jeb grupas iemīļojušas funck rock, acoustic rock, alternative rock, hard rock, punk rock un soft rock rokmūziku. Autore secina, ka lielākā daļa, tieši latviešu Latvijā, iemīļojuši dažādu izpildītāju soft rock mūziku, jo vairākumā visa mūzika, kas rotē radiostaciju topos ir tieši šī, kā autore nosauc – ‘melodiskā’ rokmūzika. Kas attiecas uz hard rock, punk rock, tad tādu mūzikas stila mīļotāju ir ļoti daudz un tieši šis stils visvairāk dominē jaunizveidotās grupās, kaut vai ieskatīties interneta portāla draugiem.lv mājas lapā sadaļā ‘mūzika’, tur šāda stila mūziķu ir ļoti daudz. Bet, vai mēs viņus pazīstam? Autore ar nožēlu secina, ka grupas ļoti reti, kad pastāv ilgi, tas attiecas ne tikai uz rokmūziku. Autores prāt, iemesli, kādēļ tā notiek, ir tie, ka jaunajām grupām ir ļoti maz iespēju izpausties un ātri tapt atpazīstamām. Te vainojams finansiālais trūkums, kas, līdz ar to, nespēj nodrošināt labākus ierakstus studijās, un sliktā kvalitātē radiostacijas dziesmas nepalaidīs rotācijā, vēl jo vairāk, šādus darbus pat nesāks klausīties un mēģināt novērtēt. Un kāpēc šīs grupas nepelna? Ar trūkumu, kur spēlēt, it kā varētu jau nesūdzēties, bet vairākumā gadījumu grupas spēlē par baltu velti – kā sacīt, tiek dota iespēja sevi parādīt ‘plašākai’ publikai par brīvu. Bet neviens neņem vēra to, ka šiem visiem cilvēkiem ir bijis jāvelta laiks, lai varētu dzirdēt to, ko visi dzird, kad nāk uz koncertiem, un lai vokālistiem labi skanētu balsis ir jāņem privātnodarbības pie pasniedzējiem, kas arī maksā līdzekļus, kas ir jānopelna, tāpat, kā pārējiem grupas dalībniekiem, kas spēlē instrumentus, tie ir jālabo un ‘jāuzfrišina’ utt. Vienīga izeja šiem visiem jaunajiem muzikantiem ir meklēt labi apmaksātus darbus, kur nopelnīto iztiku var iztērēt profesionālās ierakstu studijās un, lai labi izskatītos un skanētu koncertā par to nesaņemot atlīdzību, ar cerību tikt pamanītiem. Bet, autore piebilst, vienmēr ir izņēmumi. Vaina nav jau tikai kaut kādām konkrētām iestādēm, kur šīs grupas spēlē, bet sabiedrībai kopumā. Visi grib dzirdēt labu mūziku, bet ja sāk runa iet par to, ka par to vajadzētu arī samaksāt, visi atsakās, līdz ar to netiek iekasēta naudiņa, kas varētu kaut nedaudz palīdzēt šīm jaunajām grupām. Neiegūstot to, ko vēlējušies un vairākkārt ‘atsitoties pret sienu’, jaunizveidotās grupas ‘nolaiž rokas’ un pieņem lēmumu – nepastāvēt. Un cik šiem radošajiem jauniešiem varēja būt labu skaņdarbu?!.....Mēs vairs neuzzināsim..
Mūsdienu jaunākās grupas un solisti, kas ir tīkamas autorei ir: Laime Pilnīga, The Blackout, Evija Sloka, Cacophonics, Ar basām Kājām, Soundarcarde, u.c, bet tādi, kas jau ir pierādījuši savu eksistenci – Aija Andrejeva, Lauris Reiniks, Igo , Dzelzs Vilks, Andris Kivičs, Gain Fast, Da’ba, Dziļā nemaņā, Blacsmith, In the Box, Ivo Fomins, Astro’n’out, Prāta Vētra u.c. Tās ir tikai dažas, no simtiem, bet tas jau ir katra paša gaumes jautājums.
…
