Nākošais, desmitais jautājums, bija aprakstošais jautājums. To uzdodot, es gribēju noskaidrot, kāpēc respondenti vispār nodarbojas ar mūzikas instrumenta spēlēšanu, kāda ir viņu motivācija. Atbildes bija ļoti dažādas un līdz ar to arī interesantas. Daudzi no respondentiem izvēlējās vieglāko variantu un atbildēja, ka vienkārši patīk, bet citi īsti nesaprata un izlaida šo jautājumu. Vēl citi rakstīja, ka nemāk to pateikt latviski un mēģināja uzrakstīt angliski. Piemēram, viens no respondentiem raksta: „Nezinu, kā lai to noraksturo latviski, tādēļ rakstīšu angliski. Music is my passion. Music is my connetction.” Citi raksta: „Jo mani tas aizrauj, patīk radīt skaņu, ir ļoti nomierinoši, tas daudz ko attīsta un dzīvē noderēs.” „Tas man sagādā prieku un ir labs laika pavadīšanas veids!” „Tas vienkārši ir man asinīs.” „Var "izlikt sevi" mūzikā, nedomājot ne par ko citu.” Vienam no respondentiem vienkārši patīk domāt melodijas. Daži raksta - pavisam vienkārši - patīk, sagādā zināmu baudu, padara manu dzīvi mierīgāku un manu raksturu nosvērtāku. Vēl kāds no respondentiem raksta, ka kaut kas radošs taču ir jādara, citādi nojūgties var vai ka dažreiz nav ko citu darīt. Viena respondente raksta: „Spēlēt ģitāru - tas ir vaļasprieks. Parasti esmu ļoti aizņemta, bet, kad ir kāds brīdis, vienkārši uzspēlēju, lai pašai interesantāk. Turklāt, tas palīdz aizmirst par visu pārējo, emocionāli uzlādē. Nu ļoti patīk 'trinkšķināt' kādas pazīstamas melodijas.” Cits: „Mūzika pasaka to, ko vārdos nevar pateikt. Tas pilnveido tevi, iepriecina sevi un citus, tas ir tikai apsveicami, ja cilvēks prot spēlēt kādu instrumentu.” Vēl viena interesanta atbilde bija: „Sāku tādēļ, ka bērnībā domāju, ka, ja spēlēšu ģitāru, patikšu meitenēm. Tagad par to neuztraucos, jo man ir ģitāra.” Vēl respondenti raksta, ka tā var iepazīt sev līdzīgi domājošus cilvēkus. Tā ir atpūta, relaksēšanās, pozitīva uzlādēšanās, atslēgšanās no šodienas uzmācīgā negatīvisma, varmācības uzspiešanas visos medijos. Tas ir labs veids, kā nodzīt stresu, aizmirst par grūtiem brīžiem, problēmām, pilnībā nodoties mūzikai, izbaudīt to un labi pavadīt laiku vienatnē, ar draugiem vai uz skatuves, kur emocijas jau vairs nevar aprakstīt vārdiem. Sirdij gribējās. Atļaujos teikt, ka esmu mūziķe – darbaholiķe. Patīk radoši izpausties priecējot gan sevi un apgūstot daudz ko jaunu, kā arī iepriecinot citus, kāpjot uz skatuves dēļiem, konkrētāk nevaru izskaidrot kādēļ. Dažiem respondentiem to sākumā lika vecāki, piemēram, iet uz mūzikas skolu, bet tagad jau tā ir viņu pašu aizraušanās, un neviens neliek ar to nodarboties. Iesākumā bija doma tikai apgūt kaut ko jaunu, bet nu jau mācos tāpēc, lai ar to nodarbotos profesionāli tālāk. Spēlēju, jo pats esmu ļoti saistīts ar mūziku un pašam patīk spēlēt savu instrumentu. Jo mūzika ir veids, kā es varu izteikties, un dod man gandarījuma un piepildījuma sajūtu. Ietekmējos savulaik no muzikālās audzinātājas bērnudārzā. Man patīk spēlēt savam priekam un lai iepriecinātu citus. Mūzika ir mana sirdslieta, klavieru spēlēšana ir man nepieciešama tikpat ļoti kā gaiss, jo ar mūziku elpo mana dvēsele.
Izanalizējot šajā jautājumā iegūtos datus, var secināt, ka aptaujātie respondenti ir ļoti dažādi. Mūzika sastāda lielu daļu no respondentu dzīves, un tāpēc uzskatu, ka katram vajadzētu būt iespējai mācīties tieši sev tīkamo mūzikas stila novirzienu, attiecīgam instrumentam.
Un kā pēdējo, vienpadsmito, jautājumu es uzdevu par Latvijas mūzikas industriju. Jautājums skanēja šādi – vai uzskatāt, ka Latvijai ir nākotne mūzikas industrijā. Apstiprinoši uz šo jautājumu atbildēja 82 respondenti, negatīvi 60 un 33 respondenti nebija par to domājuši (12. attēls).
Dati liecina par to, ka tomēr lielākā daļa respondentu ir pozitīvi noskaņota pret šo lietu un tic, ka arī Latvijā ir lielas iespējas.
…
