Vikingu osta
Heidebijas ostmalā sievas pie ūdens skalo veļu, no piestātnē pietauvo-tajiem kuģiem izkrauj preces, un vergu tirgotāji skaļi kaulējas par dažu blondu jaunavu cenu. Bet ceļotāju no tālās Arābijas viss šeit redzamais diez ko nejūsmina. Ir mūsu ēras 950. gads, un Heidebija, kaut arī viena no lielākajām reģionu pilsētām, arābam šķiet prasta, netīra un bīstama vieta. Viņš gan ar gudru ziņu savu spriedumu nepauž skaļi. Šejienes zemkopji ir arī mežonīgi jūras laupītāji, no kuriem bīstas visa Eiropa un sauc īpaša vārdā-vikingi!
Pirmais, ko mana iebrucējs, ir smakas. Heidebijā ir galapunkts tā dēvētajam govju ceļam, pa kuru vikingi no ziemeļiem dzen ganāmpulkus pārdošanai uz Vāczemi, tāpēc pilsētas ielas klāj lopu mēsli. Tāpat tā ir zvejnieku pilsēta, un gaisu pilda pūstošu zivju ķidu smārds, kam piejaucas dvaka no kurpnieka darbnīcas-tur žūst čurās mērcētas ādas. Un kur nu vēl troksnis!Te un tur klaudz kuģu būvētāju un kalēju veseri, pa pašu piestātni, skaļi kviekdams, jož sivēns. Tad pārmāc pēkšņs rēciens no pārdesmit vīru rīklēm-tur vikingu karadraudze dodas sirojumā ar kuģi, kuram priekšgalā ir biedējošs pūķa purns. Bet vietējie ļaudis, var teikt, ka neceļ ne ausi. Visam šim jūklim pa vidu divi kaimiņi pavasara saulītē nodevušies triktrakspēlei. Kāds varasvīrs zeltā mirdzošā tērpā, dusmīgi dzalkstošās acis apvilcis ar melna grima lokiem, cienīgi soļo caur pilsētu un vien uz mirkli apstājas, lai uzkliegtu vergam. Svešzemju tirgoņi raibos tērpos cer iegūt Krievzemes zvērādas, Skotijas salu ziepjakmens kausus, Vāczemes stikla aproces, Spānijas vīnus un austrumu sudrabu un zīdu.
Knorri- masīvs, tāljūru tirgotāju kuģis, kurus uz priekšu dzina buras. Ar knorru varēja nobraukt 120 km dienā un pārvest līdz pat 24 tonnām kravas. Drakari bija mazāki, bet ātrāki.
Kalēja darbu vikingi pielīdzināja maģijai, daļēji tāpēc, ka kalēji rūpīgi glabāja savus amata noslēpumus.
Nokauti zirgi, liellopi, āži vai cūkas tika pacelti uz kārtīm par upuri dieviem.
Vecos kuģus ar mirušajiem (tos apraka kopā ar laivu) vilka uz kapulauku, kur pēc apbedīšanas tam pāri tika uzbērts paugurs zemes.
Arābu tirgotājus interesēja dzintara krelles, lapsādas cepures, mēteļi un blondas verdzenes.
Vergi pilsētā darīja netīrākos darbus, un ja saslima vai savainojās, īpašnieks tos varēja pat nokaut.
…
