Eiropa 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā

Realpolitik – uz spēka attiecību aprēķiniem un nacionālajām interesēm balstīta ārpolitika – noveda pie Vācijas apvienošanas. Un Vācijas apvienošana lika Realpolitik nākt kaut ko pilnīgi pretēju mērķim. Praksē Realpolitik spēj izvairīties no bruņošanās sacensības un kara tikai tādā gadījumā, ja galvenie starptautiskās sistēmas dalībnieki var brīvi pielāgot savas attiecības mainīgajiem apstākļiem vai arī viņus ierobežo kopīgu vērtību sistēma, kā arī vienlaikus pie abiem šiem nosacījumiem.
Pēc apvienošanās Vācija izveidojās par spēcīgāko valsti visā kontinentā, un tās varenība ar katru desmitgadi arvien pieauga, līdz ar to revolucionarizējot Eiropas diplomātiju.
Ģeogrāfija bija radījusi neatrisināmu dilemmu. Vācija, atrodoties kontinenta vidū, nepārtraukti baidījās no Vācijai naidīgu koalīcijas ielenkuma. To, ko vēl joprojām sauca par Eiropas koncertu, plosīja savstarpējs naids: gan nesaskaņas starp Franciju un Vāciju, gan augošās domstarpības starp Austroungārijas un Krievijas impēriju.
Vairs nedarbojās Rišeljē sistēma, kas bija paredzēta, lai saskaldītu Centrāleiropu, sarīdot dažādas vācu valstis savā starpā. Francijai vairs nebija tik stipra, lai pati saviem spēkiem iegrožotu Vāciju, kopš tā laika tai allaž bija vajadzīgi sabiedrotie, lai sevi aizstāvētu.…