Ziemassvētki tautā dēvēti arī par Ķūķu (atvasināts no tradicionālā Ziemassvētku ēdiena) vakaru un par Bluķu vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz.
Bluķa vakars ir unikāla tradīcija ar senu vēsturi. Šī tradīcija ir visā Eiropā plaši izplatīta, taču vienīgi pie mums Bluķis tiek vilkts no mājas uz māju, no sētas uz sētu vienojoties līdzatbildībā, tādejādi atvieglojot Saulei ceļu kalnup un simboliski pierādot, ka tikai kopīgi mēs varam pārvarēt un pievarēt Lielās tumsas spēkus. Bluķis tiek sadedzināts savācot tajā visas pērnā gada neveiksmes, nelaimes, sliktos darbus un domas.
Bluķis sendienās velts, sākot ar Mārtiņiem, katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējai ceturtdienā līdz Ziemassvētkiem sasniegta svētku augstākā pakāpe. Tad nu arī saime ievēlusi bluķi sētvidū vai plān vidū, kur ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts. Savulaik Stenders rakstīja, ka līdz ar bluķi aizvelti un sadedzināti visi iepriekšējā gada grūtie darbi un nedienas. Šo domu vēlāk pārņēma arī citi, taču ticamākais šķiet pieņēmums, ka bluķi vēla, lai pasteidzinātu Saules atgriešanos.(2, 313/314)
Tautasdziesmās bluķis un Bluķa vakars pieminēti reti, vairāk tiek runāts par Ziemassvētkiem. Te nu varētu secināt, ka ir iedarbojies baznīckungu liegums svinēt tos „nešķīstošos pagānu svētkus”.
Tomēr senāk ziemas laikā bluķa vakarus svētīja vairakkārt. Ar bluķa velšanu un bluķa vakariem saistītas vairākas tradīcijas.
Latgalē puiši nocirta mežā bluķi pēc ziemas darbu beigšanas, un dziedādami vēla no mājas uz māju.
Augšzemē, Saukā un Sunākstē bluķi vēla veļu laikā – no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.
Vidzemē, Lejasciemā bluķa vakarus svētīja no Mārtiņiem līdz Sveču dienai.
17.gadsmimta sākumā izdotajā grāmatā “Veca vārdnīca” par bluķa vakariem teikts tā : “Bluķa vakars bija vakars Ziemassvētkiem.” Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un Jānīt, danci vest. Tad viens otru uzrunājis: “Iesim kaļamā!” P.Einhorns 17.gadsimtā paša acīm redzētu Ziemassvētku vakaru, kurā viena no centrālajām izdarībām ir bluķa vilkšana, vērtē kā lielus un bezkaunīgus svētkus. (4, 53).…
