Pēc šo raidījuma sēriju noskatīšanās es secināju, ka raidījums ir domāts plašai mērķauditorijai; cilvēkiem, kas interesējas par kultūru vispār, nevis tikai kādu kultūras nozari. Uz to norāda raidījuma ētera laiks (no 19:30), kad tv skatās liels skaits iedzīvotāju, arī tie, kas pa dienu strādā standarta laiku un mājās pārnāk ap sešiem septiņiem vakarā un raidījuma plašais tematu loks. Pētījumi rāda, ka „100 g kultūras” vairāk skatās laukos.2 Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka lauku cilvēki mazāk tiek uz teātra izrādēm, kino, muzejiem, izstādēm, koncertiem un dažādiem citiem kultūras pasākumiem, jo pilsētā tie ir pieejamāki un cilvēki tos var apmeklēt klātienē, nevis uzzinat par tiem no TV ekrāna. Lai arī raidījums domāts visiem vecumiem, domāju, ka pārsvarā to skatās cilvēki vidējos gados. Skatītājs ir nedaudz izglītotāks par „vidējo” un, iespējams, savā profesijā saistīts ar kultūru.
Raidījumā dominējošā ir diskusijas forma, kad vairāki cilvēki izsaka savu viedokli un argumentē to. Bieži vien viedokļi ir atšķirīgi. Lai uzzinātu skatītāju domas un izveidotu atgriezenisko saiti, raidījuma laikā iespējams sūtīt viedokļus vai uzdot sev interesējošus jautājumus, uz kuriem raidījuma dalībnieki mēģina rast atbildes. Tas ietekmē auditoriju un liek domāt līdzi.
Patīkami, ka kultūra iet roku rokā ar moderno tehnoloģiju attīstību un tāpēc viedokļu apmaiņa norisinās elektroniskā formātā. Internetā iespējams piedalīties diskusijā par raidījuma aktuālajām tēmām. Raidījumu iespējams noskatīties ari internetā par simbolisku samaksu, kas noteikti ir labs solis auditorijas paplašināšanai tagad, kad liela daļa cilvēku vairāk laika pavada pie datora nevis pie TV.
Uzskatu, ka šajā laikā, kad tautu baro ar masveida kultūru: lētiem šoviem, komerciālām filmām, asiņainiem un mīlas moku pilniem seriāliem, pārspīlētu daudzumu negatīvisma utt., šāda veida raidījums ir ļoti nepieciešams un vajadzīgs. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai ar simt gramiem kultūras ir pietiekami.
…
