Stāvoklis Eiropā no 1945.-1991.gadam

Par Auksto karu sauc pēc Otrā pasaules kara izveidojušās divu valstu un ideoloģiju bloku savstarpēji naidīgās attiecības, kas nepārauga liela mēroga militārā konfliktā. Faktiski tā bija cīņa starp PSRS un ASV par varu pasaulē.Abām naidīgajām pusēm piederēja kodolieroči un atomieroči, un šis apstāklis atturēja no tiešas militāras sadursmes, jo lielvalstis apzinājās,ka to izmantošana izraisīs ne tikai karadarbībā iesaistītos valstu, bet ,iespējams,visas cilvēces bojāeju. Šo apzīmējumu pirmoreiz lietoja ASV prezidenta padomnieks Bernards Baruhs 1947.gadā. Aukstā kara kulminācija bija Berlīnes blokādes no 1948.-1949.gada, Berlīnes mūra celtniecība 1961.gadā un Kubas raķešu krīze 1962.gadā.Vēlāk iestājās neliels atslābums, bet situācija kļuva antagonistiskāka pēc ASV prezidenta Rolanda Reigana nākšanas pie varas ASV 1981.gadā. Padziļinājās diplomātiskais konflikts, atjaunojās bruņošanās sacensība. NATO un Varšavas līguma valstīs pieauga aizsardzības budžets. Var apgalvot, ka R.Reigana politika paātrināja un padziļināja sabiedriski ekonomisko krīzi PSRS, kura nespēja nodrošināt vajadzīgo ekonomisko kapacitāti salīdzinājumā ar Rietumu pasauli. Aukstais karš beidzās ar PSRS sabrukumu un nacionālo valstu suverenitātes atjaunošanu Viduseiropā un Austrumeiropā.
Pastāv dažādi viedokļi kāpēc saasinājās pretrunas starp ASV un PSRS.Piemēram, 1917.gada oktobra apvērsums Krievijā radīja situāciju,kad viena valsts ideoloģiski un finansiāli centās organizēt pasaules revolūciju.…