Spāņi

Spāņus neinteresē, ko cittautieši domā par viņu valsti, un šķiet, ka arī pati valsts viņus neinteresē. Pasaules futbola kausa izcīņas laikā uzplaukst lepnums par savas valsts izlases panākumiem, bet ja tai gadās zaudēt jau pirmajās spēlēs, viņi tikpat kaislīgi fani kļūst citai komandai.
Citu valstu pārstāvji spāņiem eksistē tikai tad, ja tie ir apciemojuši Spāniju un tur labi pavadījuši laiku. Ārzemnieki, kas Spānijā garlaikojas, nešķiet ievērības cienīgi.
Par angļiem viņiem ir izveidojies priekšstats, ka tie ir remdeni un bāli. Turpretī augstu tiek vērtēti brazīlieši, jo tie spēj dzert un dejot visu nakti.
Var teikt, ka spāņi cilvēkus vērtē vairāk kā indivīdu, nevis kā grupas vai tautas pārstāvi, un vērtējums atkarīgs no tā, vai šī cilvēka sabiedrība bijusi gana interesanta.
Spāņus uzskata par trokšņainiem ļaudīm, kas nerēķinās ar citu tieksmēm pēc miera un klusuma; lietišķas tikšanās spāņi mēdz nokavēt (ja vispār ierodas); uz spāņu solījumiem nevar paļauties.
Katram, kas grib izprast spāņu nacionālo raksturu, vispirms jāievēro: vienīgais, kas viņiem dzīvē šķiet svarīgs, ir pati dzīve.…