Rietumeiropas viduslaiku arhitektūras raksturojums

2.4. Arhitektūra gotikas laikā
„Gotikas māksla attīstījās četru gadsimtu laikā. XII gs. tā atšķīrās no romānikas tikai ar velvēm, XIII gs. tai jau pilnīgi izveidota sava konstrukcija un dekors (dižgotika), XIII gs. un XIV gs. jaunais stils no Francijas izplatās pa visu Eiropu. Vienīgi Itālija neizrāda interesi par to. XV gs. gotika kļūst liesmojoša, manieriska un turpina pastāvēt Eiropas ziemeļos.’’18
„Pilsētu katedrāles kļuva vieglas un dinamiskas, visas līnijas virzījās uz augšu, tas sasaucās ar kristiešu dvēseles alkām pēc Dieva. Masīvie romāniskie balsta stabi pārtapa par viegliem un dinamiskiem saišķu pīlāriem, kas, sazarojoties velvēs, atgādināja milzīgu palmu pušķus. (..) Viskrāšņāk tika rotāta tika rietumu fasāde. Tajā bija vērojama dekoratīvo elementu pārbagātība- horizontāļu un vertikāļu attiecības sienas plakni sadalīja atsevišķos laukumos, tos pildīja nišas ar svēto tēliem, bija dekoratīvi apdarināti smaila noslēguma logi, ornamentālās joslas, nelieli tornīši. Virs centrālās ieejas parasti bija liels, apaļš logs, kas atgādināja lielu ziedu (loga roze).’’19
„Celtnes veido trīs elementi: pirmais ir smailloka nervīru velve, otrais - arkontānu sistēma, trešais - kontraforsi. Pārsvarā ceļ trīsjomu baziliku, plānojums - vienkāršāks, visas celtnes plāns sastāv no aptuveni 6 kvadrātiem. Katru kvadrātu sedz smailkoka krusta velves, centrālā joma augstums ir 30 - 40m, logi ir 20m augsti. Virs durvīm un logiem atrodas augsti frontoni (pinakli vai vimpergi). Visizplatītākā ir divarku fasāde; virs arkāžu joslas atrodas otrā stāva galerija - triforijs.’’20
…