Sveces apgaismošanai sāktas izmantot jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Līdz elektrisko apgaismošanas līdzekļu ieviešanai tās bija viens no galvenajiem gaismas avotiem telpās. Arī mūsdienās, kad kāda iemesla dēļ elektrība ir atslēgta, tiek lietotas sveces.
Senajos laikos latviešiem nekādu apgaismošanas ierīču nebija. Daudzi darbi, kā lopu kopšana, dzirdīšana un barošana ziemā noritēja tumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet šķūņos rīkoja īpašus ceplīšus uz akmens mūra pamata. Šeit kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Apstākļi uzlabojās, kad radās ideja par sveču liešanu. Istabās skalu gaismu nomainīja sveces: Labāk pirku sveču podu, Nekā skalu vezumiņu: Ne man dienu istabā, Ne skangalu mēslainē. Sveču gaismā garie ziemas vakari kļuva gaišāki. Svecēm izgatavoja lukturus, svečturus. Sveces bija kā materiālās labklājības un turības pazīme. Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustībās, lielās jubilejās, svētkos.
Agrāk sveces lēja no aitu taukiem, kas ātri sastinga, bet svētkiem domātās - no vaska. Arī tad cilvēki vēlējās, lai sveču forma būtu dažāda, tāpēc izmantoja pašdarinātās koka formas, kuras izgreba no kokiem, kas ilgāk saglabā siltumu. Tagad formas gatavo no īpaši sakausētas gumijas. Izkausētam vaskam nav pārāk liels karstums, apmēram 30 līdz 50 grādi, tāpēc to pēc izkausēšanas uzreiz var liet formā un apbruņoties ar pacietību, gaidot, kamēr tas izdzisīs. Ja to no formas izņem pārāk ātri, var sabojāt sveces formu.…
