SECINĀJUMI
Par spīti augstajai slepenības pakāpei, kādā tika gatavota specoperācija ‘’Grifs’’, vēstures literatūrā tā vērtēta visai viduvēji, akcentējot gan tās priekšrocības, gan trūkumus. Dažādu konfliktā iesaistīto pušu vēsturnieki ir vienoti uzskatā, ka izcili ekipētās un trenētās vācu komandosu grupas savus uzdevumus veica efektīvi un ja saskārās ar grūtībām, tad tikai par operācijas izveidi atbildīgo institūciju nekompetences dēļ. Pārlieku augstā operācijas slepenības pakāpe tiek vērtēta kā trūkums, jo par spīti visiem centieniem sabiedrotie to vienalga atklāja jau pirms operācija sākuma, turklāt lielā slepenība traucēja izveidot vienotu Ardēnu ofensīvas karaspēku, kas varētu pilnvērtīgi un patstāvīgi sadarboties karalaukā. Tā vietā kā speciālās vienības tā regulārās daļas trenējās izolēti cita no citas, katru no tām komandēja savs komandieris un tās netika apvienotas vienā kaujas vienībā, kura uzbrukuma laikā varētu pati sevi koordinēt. Lielās slepenības dēļ arī īstais operācijas plāns vācu armijas daļām tika nodots tikai 2-3 dienas pirms operācijas sākuma un pat komandosu grupas nepaspēja izspēlet jauno kaujas situāciju. No otras puses šis fakts tiek vērtēts arī pozitīvi, jo vecais plāns pretiniekam jau bija zināms. Kā liels specoperācijas trūkums tiek vērtēta nepilnīgā sakaru sistēma un vācu armijas komandējošā sastāva iekārta, kas padarīja specoperācijas karaspēka koordinēšanu kaujas laukā katastrofālu. Tieši Hitlera paša izveidotā vadošā armijas sastāva organizatoriskā struktūra un pavēle Skorceni bija vainojama operācijas neveiksmē, jo šī pavēle izjauca tradicionālo karaspēka sakaru sistēmu un lika tam improvizēt. Sakarā ar to, ka komandosu grupās netika izmantoti radio sakari, pagāja vairākas stundas, kamēr komandosu militāro vienību darbības rezultāti sasniedza to komandieri Skorceni, kurš tad nodeva ziņas frontē uzbrūkošā 1.SS tanku korpusa komandpunktam, bet pa to laiku situācija frontē jau bija mainījusies. Liela kļūda bija neļaut vienībām kaujas laukā darboties kā spontānam vienotam militāram formējumam(par spīti 150.brigādes vienību ierobežotajai kaujas pieredzei un sagatavotībai), kas pats koordinē savu darbību neprasot atļauju vairākus desmitus kilometru tālu esošajam komandierim, kurš pat neredz kaujas situāciju. Pie 1944.gada rudenī sliktā stāvoklī esošās vācu militārās iekārtas apstākļiem un nosacījuma, ka specoperācijā ir jārīkojas ātri, tas bija labākais iespējamais variants.
…
