Kostjuško sacelšanās

Cīņu pret sacelšanos nekavējoties uzsāka Krievijas impērijas un Prūsijas karaspēki. Karadarbība norisinājās visu 1794. gada vasaru un rudeni. 10. oktobrī kaujā tika ievainots un sagūstīts T. Kostjuško. Pēc viņa sagūstīšanas jau novājinātā sacelšanās kustība vairs nespēja atgūties un 4. novembrī Varšava – kā pēdējā sacelšanās vieta – padevās, un nemieri līdz ar to bija beigušies. Varšavas ieņemšana vistiešākajā mērā bija saistīta ar ģenerāļa Aleksandra Suvorova darbību. Pēc kariem ar Osmaņu impēriju piedalījās Kostjuško sacelšanās sakāvē Polijā. 1794. gada 4. novembrī ieņēma Varšavas labā krasta priekšpilsētu Pragu, kur Suvorova kazaki sarīkoja slaktiņu, nogalinot apmēram 20 000 civiliedzīvotāju. Pēc šī slaktiņa poļu spēki bija demoralizēti un Varšava padevās. Vēsturniekiem nav vienota viedokļa, cik lielā mērā slaktiņš tika sankcionēts no ģenerāļa Suvorova puses.
Kostjuško sacelšanās nesasniedza gaidīto nevis tāpēc, ka Varšavā vai Viļņā pie varas nenāca masas vai vismaz radikālās programmas pretinieki. Pārmaiņu revolucionārais raksturs balstījās uz 3.maija Konstitūciju, bet tās saturs un sacelšanās lozungi saturiskā ziņā ievērojami pārspēja tā brīža šļahtas un tautas nacionālās pašapziņas līmeni. Var pieņemt, ka tas tomēr bija izšķirošs solis pilsoniskas nācijas, parlamentāras sistēmas, ekonomisko un sociālo priekšnosacījumu radīšanai.
Jau sacelšanās laikā Krievijas impērijas, Prūsijas un Austrijas starpā bija sākušās pārrunas par Polijas galīgo sadalīšanu, un to rezultātā 1795. gadā notika trešā un pēdējā Polijas dalīšana.
…