Kā viens no galvenajiem pasākumiem tika pilnveidota falangas organizācija. Falanga pēc savas nozīmes militārajā vēsturē bija pirmais regulārais taktiski operatīvais formējums. Falanga bija labi bruņota infantērijas struktūrvienība ar gariem, tālu izslietiem pīķiem un lielu vairogu sieni priekšā.
Falangas organizācija gan nebija paša Aleksandra izgudrojums — to no Tēbām bija pārņēmis viņa tēvs — Filips II, apbruņojot falangas kareivjus ar vēl garākiem (apmēram 5,5 metrus) un smagākiem pīķiem, nekā tie bija agrākajiem hoplītiem. Falanga sastāvēja no astoņās vai desmit rindās izvietotiem karavīriem, kuri kopumā veidoja kvadrāta formējumu.
Falangas galvenais uzdevums bija apturēt pretinieka kavalērijas triecienus, un ar šo uzdevumu tā tika galā spīdoši. Ienaidnieka jātnieki, ja arī izlauzās cauri kādām no pirmajām falangas rindām, ciešot lielus zaudējumus, tad burtiski uzdūrās nākamajās zemu noliektajās pīķu joslās, tā arī nespējot izmantot savus zobenus tuvcīņā. Taču dēļ smagā bruņojuma un nepieciešamības stingri ievērot savu formējumu konfigurāciju, falanga bija visai neveikla uzbrukumā, it īpaši šķēršļotā apvidū. Tādēļ Filips II falangas bija arī papildinājis ar kavalēriju.
Savukārt Aleksandrs ieviesa vēl arī vieglo infantēriju, kas nostiprināja saikni starp ātrajām kavalērijas vienībām un lēnajām falangām. Līdz ar lokiem, katapultām, dažādām cietokšņu aplenkšanas ierīcēm, Aleksandrs bija izveidojis universālu, daudzfunkcionālu armiju, kura bija mobila un ļoti efektīva gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.
Papildus tam Aleksandrs ieviesa arī speciālas materiālās apgādes vienības, kuras rūpējās, lai karaspēkam kampaņas laikā nekā netrūktu. Karaspēka sastāvā bija arī medicīniskais personāls un sanitāru komandas, kas rūpējās par karavīru veselību un higiēnu. Līdz ar to Aleksandra karaspēks bija sarežģīta, autonoma, labi organizēta militāra sistēma, kurai pretī stāties tā arī nespēja neviena cita tā laika armija.
