Parastu uzsver, ka tā laika sabiedrībā katram cilvēkam – dižciltīgajam, zemniekam, garīdzniekam un pilsētniekam bija sava kārta. Viduslaikos katrs cilvēks zināja „savu vietu” un rēķinājās ar to visās dzīves svarīgākajās situācijās, piemēram, slēdzot laulības un dažādus līgumus. Atšķirībā no mūsdienām viduslaikos nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta, jo zemāka kārta, jo bargāks sods.
Pati augstākā kārta skaitījās baznīca un visi paklausīgi sekoja baznīcas hierarhijai.
Tomēr varēja arī mainīt kārtas, piemēram bija diezgan viegli no zemnieka kļūt par bruņinieku, ja vien bija zirgs, bruņojums, u.c. Tomēr lielāko tiesu noteica tas, kādā ģimenē cilvēks piedzima, izņēmumi bija tikai pasakās un viduslaiku beigās kārtas kļuva pavisam noslēgtas.
Kārta noteica visu apģērbu, kas jānēsā, piemēram, zemākās kārtas nedrīkstēja nesāt rotaslietas un greznus tērpus, tāpat bija arī noteikumi par ēdieniem, katrai kārtai bija atļauts ēst to, kas tai bija paredzēts.
Viduslaikos cilvēks nebija individualitāte, bet pārstāvēja kādu sabiedrības kārtu. Cilvēkiem galvenā doma bija neatšķirties no citiem.
Tā kā pastāvēja milzīgas atšķirības, bieži notika kari, kuri tika uzskatīti par attaisnojumu gandrīz visās dzīves situācijās un kaujas uzvarētājs apliecināja dieva gribu, jo viduslaikos Kristus tika attēlots kā uzvarētājs, nevis cietējs.
Viduslaikos vislielākais sods cilvēkam bija tikt izstumtam no sociālās hierarhijas – sodu varēja piespriest nepaklausīgajiem karaļiem, firstiem un pat veselām teritorijām, ja tās negribēja pakļauties kādiem likumiem. Viņus varēja izslēgt no kristīgās kopienas, kā arī cilvēku varēja izolēt un aizliegt viņam komunicēt pat ar savu ģimeni.…
