Literāro laikmetu raksturojums. Pasaules literatūras attīstība

Totalitārā māksla (20.gs.20.gadi – 20.gs.80.gadi) veidojas totalitārā režīma ietvaros. Māksla tiek politizēta. Telpa ir reāla, kurā valda ierobežojumi un terors. Ideāltelpā veidojas noteikts uzvedības modelis, kam būtu reāli jārealizējas. Laiks ir nosacīts, jo totalitārās mākslas paradigma it kā atrodas ārpus laika. Laika vektors ir vērsts no sociālistiskās tagadnes uz nākotni. Dievu aizstāj partijas ideoloģija, tā jēdziens ir nevēlams, tiek pasludināts par neesošu. Par savdabīgu reliģiju kļūst ateisms. Cilvēks nejūtas brīvs, ir nepārtrauktu baiļu un nedrošības varā. Literatūrā tiek rādīts kā monolīta personība. Cilvēka prioritātes ir veselīgs dzīvesveids un apzinīgs darbs. Literatūrai raksturīga sentimentalitāte un varonības kults. Autori – M. Šolohovs , A. Fadejevs.
Postmodernisma pasaules ainā (sākot ar 20.gs.50.gadiem) cilvēkam ir jāmāk sadzīvot ar nemitīgi pieaugošu informācijas daudzumu. Telpa ir divsfēru, kur pasaule saistās ar reālo esamību, bet pārnesamību veido dažādu reliģiju sintēze. Jebkura telpa tiek uztverta kā informācijas telpa, kuru nosaka kontekstinformācija. Laiks saistās ar tā neatgriezeniskumu, tā vektors vērsts uz nākotni, virzība uz nāvi kā pastāvēšanas finālu. Dievs esamība saistās ar pārnesamību, aktualizējas arī dažādās garīgās mācībās. Kristīgais Dievs netiek uztverts kā nepastrīdama autoritāte. Cilvēks vairs netiek uztvert kā traģiska būtne. Tas jūtas vientuļš, taču tā attieksme pret vientulību ir mainījusies – tas ir kaut kas pašsaprotams. Aktuāla ir izvēles situācija. Cilvēks vienlaikus ir saistīts ar reālo un metafizisko esamību. Literatūrā radīts jauns māksliniecisks žanrs – vārdnīca. Notiek elitāras un masu kultūras sintēze. Literatūra atsakās no aizliegtajām tēmām, aktualizējas ķermeniskais. Autori – Umberto Eko, Milorads Pavičs, Viktors Peļevins.
…