Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.
Romas katoļu baznīca 24.jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts - visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.
Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē - leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! …
