Pēc kara gadiem 1919.gadā izveidojās Vācu Strādnieku partija,kas kopš 1920.gada tika pārsaukta par Nacionālistisku Vācu Srādnieku partiju.Līdz 1932.gadam vācu sociāldemokrātiem bija stiprākā frakcija reihstāgā. Pirmie pēckara gadi Vācijas politikā izvērtās vētraini.1923.gadā Vācija vairs nespēja maksāt reparācijas,kuru ievērojamu daļu sastādīja Rūras baseina akmeņogles. Francija nekavējoties okupēja Rūras baseinu,lai ar varu saņemtu savu daļu.Tā rezultātā Vācijā sākās ekonomiskā krīze un nepieredzēta inflācija.Markas maiņas vērtība pret 1 ASV dolāru auga galvu reibinošā ātrumā. Izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību,plašu propgandu un ārišķīgus atribūtus-uniformas,karogu ar kāškrustu,maršus un īpašus rituālus,partijai tika piesaistīti aizvien jauni dalībnieki.Īpaši liela ietekme nacisitem bija Bavārijā,kur,izmantojot krīzi, 1923.gada 8.novembrī Hitlers mēģināja izdarīt valsts apvērsumu.Tas neizdevās un Hitlers tika apcietināts un notiesāts uz 5 gadiem cietumā.1925.gada vasarā franči atstāja Rūras apgabalu ,jo Vācijas valdība,kuru vadīja Gustavs Štrēzmans,atsāka reparāciju maksājumus.Štrēzemana vadībā sākās Vācijas ekonomiskais uzplaukums.To ietekmēja arī amerikāņu baņķiera Č.Dauesa izstrādātais pasākumu plāns(tas paredzēja piešķirt Vācijai 200 milj.dolāru aizdevumu un tādējādi līdzsvaroja reparāciju nomaksu),kā arī sekmīgi īstenotā naudas maiņa Vācijā.Uzlabojās iedzīvotāju dzīves līmenis valstī.Tā rezultātā mazinājās komunistu un nacistu ietekme Vācijas politikā.1924.gada maijā par nacistiem bija balsojuši 1,9 milj.vēlētāju,bet 1928.gadā vairs tikai 0,8 miljoni.Pēc pirmā Vācija prezidenta-sociāldemokrāta F.Ēberta-nāves 1925.gadā par Vācijas prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu.Viņš bija 77 gadus vecs,nepietiekami orientējās politikā,bet atbalstīja labējos spēkus Vācijā.Tas mazināja labējo opozīciju pret Veimāras republiku.Valstī iestājās zināma ekonomiskā un politiskā stabilitāte. …
