NOBEIGUMS
Otrajā Pasaules karā piedzīvotā Nacistiskās Vācijas okupācija Lietuvā (1941.-1944.g.) pilnībā iznīcināja lietuviešu cerības uz valsts neatkarības atjaunošanu, uz kuru sākotnēji bija liktas tik liekas cerības. 1944.g. jūlijā Padomju armija šķērsoja Lietuvas robežu. Tam sekoja masveidīga lietuviešu došanās prom no dzimtenes uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Latīņamerikas valstīm. Viņu vidū bija daudzi intelektuāļi. Tas pierāda, ka lielākajā vairumā cilvēku bija apziņa, ka Lietuva nevar cerēt uz Sabiedroto atbalstu cīņā par neatkarīgas valsts atjaunošanu, bija kļuvis skaidrs, ka Lietuvas teritorijā atgriezīsies Padomju režīms ar visām no tā izrietošajām sekām – nacionalizāciju (kura nebija likvidēta arī nacistu okupācijā), cenzūru, represijām utt.
Referāta mērķis bija izanalizēt nacistu okupācijas režīmu Lietuvā un, manuprāt, tas tika labi izdarīts, jo, pirmkārt, tika parādīta pašu lietuviešu attieksme pret jauno okupācijas spēku okupācijas sākumā un vēlāk. Tās bija divas pilnīgi pretējas lietas – ja sākumā lietuvieši tik tiešām uzskatīja vāciešus kā atbrīvotājus, tādēļ paši arī uzsāka sacelšanos pret Sarkanās Armijas vienībām, tad jau 1941.g. rudenī lietuviešu nacionālie aktīvisti bija spiesti paiet pagrīdē, jo gan Pagaidu valdība, gan Lietuvas Aktīvistu Fronte bija likvidēta. Otrkārt, Lietuva nebija izņēmums starp citām nacistu okupētajām valstīm. Arī tai bija jāsaskaras gan ar vietējās varas pāriešanu vāciešu rokās, gan ar holokaustu pret ebrejiem. Savdabīgi ir gan tas, ka tieši Lietuvas teritorijā tika propagandēta ebreju saistība ar Padomju varas struktūrām, lai pozicionētu iedzīvotāju nepatiku pret šo etnisko kopienu. Treškārt, referātā pārliecinājos par spēcīgu pagrīdes organizāciju darbību, sevišķi pēc tam, kad 1943.g. beigās tika izveidota Lietuvas Augstākās Atbrīvošanas Komiteja, kurai bija spēcīga loma pagrīdes darbības koordinēšanā. Iespējams, tieši pateicoties tam Lietuvā tā arī neizveidojās Leģions, jo pagrīdes vadība pret to aktīvi iestājās.
Grūti teikt vai lietuviešiem maz bija kādas cerības uz neatkarības atjaunošanu. Nākas secināt, ka drīzāk nebija. Jā, Nacistiskajai Vācijai bija pārsteigums par lietuviešu nacionālistu aktivitātēm padzenot Sarkano armiju, bet tas nebija gana spēcīgs šķērslis Vācijai nostiprināt savu varu un īstenot savu politiku Ostlandē. Turklāt, arī pagrīdes darbība nebija līdz galam organizēta nevienā brīdī, tādejādi tā nespēja uzsākt kaut ko konkrētu. Lai vai kā, šaubu nav, ka uzsākoties karam starp Vāciju un PSRS, Lietuva nokļuva kara krustugunīs un piedzīvoja okupācijas režīmu nomaiņu.
…
