Recenzija par filmu "Elpojiet dziļi jeb četri balti krekli"

Lai arī vēstures stundās daudz stāstīts par dzīvi padomju laikos, par dažādiem cilvēku uzraudzīšanas un ierobežošanas veidiem, par to cik tie bijuši neietekmējami, kaut arī absurdi, nepamatoti, tomēr grūti izprast, ja neesi to piedzīvojis un izjutis, tāpēc labprāt skatos vecās latviešu filmas, kuras ļoti precīzi attēlo dzīvi tolaik. Pie šim filmām pieder arī 1967.gadā uzņemtā Rolanda Kalniņa Četri balti krekli, kuras oficiālais nosaukums ir Elpojiet dziļi..., pie skatītājiem filma nonāca tikai 80.gadu nogalē, jo apdraudēja komunistisko ideoloģiju. Filma uzņemta pēc Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā motīviem.
Filma ir par jaunu, neatlaidīgu, karstgalvīgu un radošu puisi telefonmontieri Cēzaru Kalniņu (Uldis Pūcītis), kurš brīvajā laikā sacer dziesmas ansamblim Optimisti, tās uzrunā jauniešus, liek domāt par dzīves vērtībām un jēgu, kā arī pavīpsnā par valdošo kārtību (ka vara maina savu seju atkarībā no situācijas, tā vienmēr paliekot tīra – dziesma Četri balti krekli), par to, ka cilvēki patiesībā viens otru nemaz nepazīst, tomēr, lai ansamblis varētu publiski uzstāties ir jāiziet īpašas komisijas; filma par cīņu ar cenzūru, tās absurdumu.…