7. Pasaules redzējumi, laikmeta raksturojums
20. gadsimta sākumu, laika posmu pirms Pirmā pasaules kara, raksturoja līdz tam neredzēta mākslas virzienu daudzveidība, radās arī ekspresionisms.
Minhenē, kur 1911. gadā bija nodibinājusies mākslinieku apvienība "Zilais jātnieks", kuras biedri bija gleznotāji. Kandinska izstrādāto teoriju, ka vienīgais ceļš pasaules izzināšanā ir cilvēka personiskais pārdzīvojums, bet vienīgais mākslinieka daiļrades veicinātājs – zemapziņas impulss. Ar šo dzīves filozofisko uztveri apvienības biedri atšķīrās no "Tilta" meistariem, jo centās nevis atmaskot, bet iejusties dzīves noslēpumos. "Zilā jātnieka" mākslinieki meklēja harmoniskas krāsu kombinācijas, interesējās par zilo toņu variācijām un formas tiecās skaldīt, nevis deformēt.
Apvienības darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš, un, atbilstošos apstākļos, atšķirīgi kļuva arī tās biedru mākslinieciskie ceļi. Par ekspresionisma pretstatu uzskatāms impresionisms, jo tas ir vērsts uz ārējo, mirkļa tvērumu, savukārt ekspresionistus interesē tas, kas ir iekšējs, būtisks un mūžīgs. Ekspresionisms ilga no 1905. gada līdz 1925. gadam. ( Pirmais pasaules karš traucēja ekspresionisma kustību.)
Ekspresionisti uz pasauli skatījās caur savu iekšējo prizmu, viņi atdarināja nevis acīm redzamo, bet savu iekšējo pasauli un izjūtas, atteicās no īstenības atdarināšanas. Ekspresionisti ar saviem šokējošajiem mākslas darbiem centās izaicināt apkārtējos, izceļot neglīto, negatīvo un bailes rosinošo, vēlējās deformēt formas.
…
