Teātra iestudējums Dailes teātra zālē notika mazā, intīmā zālē, kur bija iespējams just līdzi visam izrādes sižetam vairāk nekā Vidzemes koncertzālē Cēsīs, kur šai "Skudru sprints" bija pirmizrāde, jo šīs zāle skatītājiem tuvākajās rindās sēdošajiem kakli bija jāizstiepj un jāsasprindzina, kas varēja radīt nelielu diskomfortu teātra skatītājiem, kuri nevarēja pamanīt ne tikai sīkumus, bet arī neērta sēdēšana un skatīšanās. No tā brīža, tas radīja intrigas cilvēku vidū par "Skudru sprinta" izrādi Dailes teātra zālē. Atrodoties tik tuvu aktieriem, varēja vērot ķermeņa kustības un katru aktiera grimases, labāk izprotot visas emocijas, acu skatienus kuras spēlē lielu lomu aktiera tēlojumā. Līdz ar to atrodoties tuvu skatuvei jeb darbības zonai cilvēki var pievērst uzmanību mazākām niansēm, kuras atrodoties Lielajā zālē, visticamāk, skatītāji nepamanītu.
Izrādes „Skudru sprints” scenogrāfs Leonards Laganovskis un gaismu mākslinieks Harijs Zālītis Dailes teātra Mazajai zālei bija piešķīris mazliet mistisku, bet tajā pašā laikā stilistisku noskaņu. Krāsu gamma, kurā spēlēja tumšie un violetie, rozīgie toņi, palīdzēja šo mistiku radīt vēl vairāk. Vēl īpaša nozīme scenogrāfs bija piešķīris burtiem, kuri bija veidoti uz skatuves sienām kā dekorācija, bet man kā skatītājam, tas nebija izprotams, lai arī gribējās saprast, kas tas bija domāts? Vai ar burtiem veidojas kādi vārdi, vai tomēr kāds teksts, bet lai tos vārdus uz sienas izlasītu, vai meklētu pareizo atbildi skatītājam kādu laiku ir jāvelta dekorācijai uzmanību un tādā veidā skatītājs var palaist garām izrādes sižetu. Bet vēlāk izrādes beigās aizdomājos par to, ka varbūt arī scenogrāfs Leonards ar šiem sienas dekorācijas burtiem neko nebija domājis, tieši pretējo, ka nav vajadzības no kaut kā maza uztaisīt kaut ko lielu.
…
