Protorenesanses tēlniecība
Par Renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras
atdzimšanu- kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz
"jauno laiku" kultūru. Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pārēja no
viduslaikiem uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās
likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ arī nespēj īsā laika sprīdī
pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (14. gs. sākumā)
renesanse idejas attīstījās Itālijā, kur pastāvēja varens, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza
u.c.) un kur tolaik Eiropā bija visaugstāk attīstīta zinātne. Pakāpeniski notika pievēršanās
antīkās literatūras un mākslas studijām, tātad, - aizsākās pasaules vērtību sistēmas
pārvērtēšana. 15 . gadsimta beigās jauno ideju strāvojums izplatījās arī citur Eiropas zemēs.
Vēlāk šo pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi" (no Franču vārda renaissance atdzimšana)
Filipo Brunelleski bija ne tikai izcils arhitekts un inženieris, bet aktīvi darbojās arī kā tēlnieks un
bija pat atsevišķu gleznu autors, kurās pievērsies perspektīvas (plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu,
kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta) studijām. Pētīdams seno romiešu
celtnes, Brunelleski iepazina antīkās arhitektūras proporciju sistēmu un konstruktīvos principus. Šī
pieredze viņam palīdzēja īstenot tehniskas novitātes (jauninājumus), vienlaikus pilnveidojot
kompozīcijas un proporciju harmoniju. Līdz ar to Florences katedrāle iezīmēja pāreju no gotikas
laikmeta uz laikmetu, kurā valdīja novatorisks zinātnisku un estētisku meklējumu gars –
Brunelleski sasniegumi lika pamatus itāļu renesansei.…
