Nobeigums
Pīna Bauša, māksliniece, kuras kontā ir visnežēlīgāko, hiperatklātāko un brutalitātes pārsātinātāko cilvēkattiecību pētījumi 70. gadu pasaules teātra vēsturē. Ja ir sajūta, ka kāda Pīnas Baušas horeogrāfija ir paredzama, tad tā vēl nav beigusies.
Pīnas Baušas pieeja ir cita, arī viņa pēta tā saucamās cilvēka dvēseles dzelmes, tikai viņu interesē nevis destruktīvie, bet konstruktīvie aspekti – vērtīgais, ko šie cilvēki ir radījuši, īpatnējais un savdabīgais. Neļķes un melnzene. Apņemoties pastāstīt par Pīnas Baušas izrādēm, vienmēr nākas sākt no telpas. Jo no tās, tajā arī viss sākas – vienalga, vai tas būtu mīkstas kūdras klajums, ko izdangā dejotāju kājas, kā Stravinska “Svētpavasarī”, vai tā būtu sārti baltām neļķēm sadīgusi grīda kā “Neļķēs”, vai tas būtu ūdenslauks – spogulis, kurā attēls visu laiku dubultojas, lūstot uz pusēm, ūdensbaseins, kurā var laisties peldus kā “Ārijās”, vai tas būtu četrmetrīgu dzelkšņainu kaktusu tuksnesis kā “Senčos”, vai arī tā būtu vienkārši krēsliem un galdiņiem noklāta skatuve kā Cafe Müllervai “Bandoneonā”. Šīs telpas nekad nav pakārtotas dejotāju ērtībām, vēl vairāk – dažkārt vispār nav skaidrs, kur tad dejos, jo nav pat kur soli spert. Cilvēks – un tas ir visu Pīnas Baušas izrāžu vienīgais īstenais varonis – šajās telpās nereti ir eksotiskāks par mākslīgajām neļķēm, kurās viņš iebridis līdz ceļiem.
Izrādes uzbūves principi, kompozīcijas paņēmieni, atsevišķas kustības, skaļā elpa, tempa maiņas un klusuma garša - tas viss ir redzēts un zināms, un izmantots darbos, kas tapuši stipri vien pēc 1978. gada. 2008. gada novembra izrādē nav nekā veca un nekā mūsdienīga, un nekā lieka un par daudz. Labus mākslas darbus laika atšķirība neskar, bet padara tikai dārgākus.
…
