Fransisko Hosē de Goija i Lusjentess (1746.–1828.)

Mākslinieks dzimis Aragonā – Spānijas ziemeļaustrumos, 1746. gada 30. martā. Goijas tēvs bija altāru apgleznotājs, māte cēlusies no nabadzīgas idalgo dzimtas. Apmēram 14 gadu vecumā Goija nonāk gleznotāja Hosē Lusana i Martinesa darbnīcā, kur pavada 6 gadus. Skolotājs daudz lika Goijam kopēt itāliešu mākslinieku gravīras, kas pašam Goijam likās bezjēdzīgi.
20 gadu vecumā Goija devās uz Madridi. Spānijas karalis Kārlis III no ārzemēm bija ataicinājis pazīstamos māksliniekus Džovanno Batistu Tjepolo (1696 – 1770) no Venēcijas un Antonu Rafaēlu Mengsu (1728 – 1779) no Saksijas. Šo mākslinieku ietekme uz Goiju ir nenoliedzama. Goija tajā laikā bija arī ļoti aizrāvies ar Velaskesa daiļradi.
Goija uzvedas ļoti karstgalvīgi un ir spiests bēgt no Madrides policijas un inkvizīcijas. Kopā ar klejojošu matadoru pulciņu, arī pats uzstādamies vēršu cīņās, mākslinieks nonāca Itālijā. 1771. gadā Itālijas pilsētā Parmā Goija iegūst 2. vietu vietējās akadēmijas konkursā par gleznojuma tēmu „Hanibals pirms iebrukuma Itālijā no Alpu virsotnes skatās uz šo zemi”.
Atgriezies Saragosā Goija sāka gleznot freskas vietējā baznīcā. Lai arī tehnika un figūru kompozīcija ir nevainojama, vēl jūtama krāsu izjūtas neizkoptība. Šajos gleznojumos jūtama diezgan spēcīga Tjepolo ietekme.
1775. gadā, pēc pārcelšanās uz Madridi, sākas viņa īstā karjera.…