Kristiāna Meca kino valodas koncepcija. Meca izstrādātie astoņi sintagmatiskie tipi

Secinājumi
Kinematogrāfijas attīstība ir sniegusies plašas iespējas dažādu pētniecības lauku teorijas izstrādēm. Pati par sevi kinematogrāfija varētu tik uzskatīta par jaunu pētniecības nozari, jo tā attīstījās 20. gadsimtā. Tā sniedz iespēju aplūkot kino un filmas kā mākslas virzienu un ne tikai. Kino ir iespējams aplūkot ne tikai kā tehnoloģisku inovāciju, bet arī kā svarīgas informācijas nesēju. Tieši semiotika sniedz iespēju izprast šo mākslas virzienu no zīmju izpratnes viedokļa. Pēc Meca uzskatiem kino ir sava veida valoda. Tā nav valoda tradicionālajā izpratnē, taču ir iespējams vilkt paralēles ar dažādiem līdzīgiem efektiem. Lielu ieguldījumu kino semiotikas izpētē sniedza Ferdinands de Sosīrs. Tieši no viņa semioloģija ir iemantojusi lingvistisko struktūru, kas beigās noveda pie pētījumiem par kino valodas nozīmi un būtību.
Mecs savos pētījumos ir nonācis pie slēdziena, ka kino ir valoda, nevis valodas sistēma. Secinājums bija šāds, jo pēc viņa sniegtajiem argumentiem langue (valodas sistēma) ir zīmju sistēma, kas paredzēta divvirzienu komunikācijai, taču kino šī divvirzienu komunikācija neeksistē. Paiet attiecīgs laiks, kamēr filma nonāk līdz skatītājiem un papildus tam, paiet vēl ilgāks laiks līdz atsauksmes nonāk atpakaļ pie filmas autora.


…