Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par šodienas kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm.
Postmodernisms aptver ļoti plašu kultūras strāvu: filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku, proti, visu saimniecisko dzīvi. Korekti tāpēc ir runāt par „situāciju postmodernismā”. Postmodernisms caurauž visu mūsdienu kultūru, tāpēc uzskatāms par mūsdienu kultūras tipu.
Postmodernisms attiecas uz katru no mums, jo mēs visi bez izņēmuma piederam postmodernā laika kultūrai.
Pēc Čārlza Dženksa domām, modernisma beigas un postmodernisma sākums iezīmējās 1972.g. 15. jūlijā plkst. 15:32 Tobrīd Sentluisā tika uzspridzināta modernās arhitektūras virsotne – Pritaigo dzīvojamo namu rajons. Lai gan tā projekts bija ieguvis godalgas, tas bija tik bezpersonisks un nomācošs, noziedzību veicinošs un nekontrolējams, ka tajā nebija iespējams dzīvot.
Vairums zinātnieku postmodernās pārmaiņas saista ar 20.gs. 60-to gadu jaunatnes radīto kontrkultūru. Daudzi jaunieši sāka apšaubīt modernās civilizācijas augļus – tehnoloģiju, sociālo režīmu, racionālo plānošanu. Tā vietā viņi tiecās pēc dzīvesveida, kas būtu organiski saistīts ar dabu un brīvs no morāliem un racionāliem ierobežojumiem (hipiji). Eksperimenti ar narkotikām bija veids, kā radīt ekstātisku, mistisku stāvokli, kas bija pilnīgā pretrunā ar modernā racionālisma prasībām. Viņi atmeta seksuālos aizliegumus, lai īstenotu absolūto brīvību un dzīvotu netraucētu izpriecu pilnu dzīvi.
Citi zinātnieki kā pagrieziena punktu redz 1968.g., kad studentu nemieru rezultātā (protests pret Vjetnams karu) pie varas nāca jauns intelektuāļu slānis, kura mērķis bija izārdīt moderno pasauli. Lai cik naiva un nesakarīga 20.gs. 60-to gadu subkultūra liktos šodien, tai bija tālejošas sekas. Tā noteica modi. Tās vērtības sāka cauraust nacionālo izklaides industriju un elektroniskos medijus. Jo sevišķi visus sabiedrības slāņus pārņēma seksuālā revolūcija. Uzplauka feminisms. Homoseksuālisti sāka sevi dēvēt par apspiesto minoritāti.
Mūsdienu realitāte ir multikulturālā sabiedrība – vienā valstī, vienā pilsētā dzīvo cilvēki, kas pārstāv dažādas tautības, rases un reliģiskos uzskatus. Šādā situācijā ir attīstījušās multikulturālisma idejas, kuru pamatā ir plurālisms – tas, kas ir patiess vienā sabiedrībā, citā var būt aplams, un tas, kas būs pareizi vienā sabiedrības daļā, citā var izrādīties nepareizi.
Ja kultūras vērtības ir relatīvas, tad neviena nav jāuztver nopietni. Neviena kultūra, izņemot postmoderno, nemāca absolūtu patiesību neesamību. Tiek akceptēts daudz kas tāds, kas senāk būtu nosodīts vai aizliegts – no ekstravaganta apģērba līdz netradicionālai seksuālai orientācijai. Postmodernisma loģika daudzus kaitina ar savu hipertrofēto visatļautību.
Mūsdienu transatlantisko kultūru ietekmē globalizācija – vienotas „pasaules kultūras” veidošanās. Globalizācija balstās uz visu tehnisko šķēršļu noārdīšanu starp v alstīm. Tā atceļ attālumu un laiku. Pasaule tiek uztverta kā vienots veselums.
…
