Personības saskarsmes morālā regulācija, saziņas stilu vēsturiskā attīstība un izpausmes

Mākslas zinātne stilu interpretē kā ierobežotu daudzumu elementu, kuriem raksturīga noturība un kvalitatīva noteiktība. Stils ir vēsturiski mainīga parādība. Stilu iezīmes, to maiņa nosaka konkrētie reālās esamības faktori, cilvēku garīgās vajadzības un pašas mākslas iekšējās likumsakarības. Stilu var salīdzināt ar cilvēka ģenētisko aparātu, kas nosaka gan viņu bioloģisko būtību, gan ārējo izskatu. Arī stils nosaka mākslas darba piederību pie kādas konkrētas kultūras.
Var iezīmēt četras savstarpēji saistītas stila funkcijas. Pirmkārt, stils atklājas kā mākslas orientieris attiecībā pret pasauli. Otrkārt, stils nodrošina mākslas darba kā mākslinieciskā veseluma radīšanu. Treškārt, stils sekmē noteiktu mākslas tradīciju pārstrādi uz jauna, vienota pamata. Šajā aspektā stils atklājas kā mākslas attīstības faktors, kas orientē mākslinieku uz mākslas procesa apguvi. Un, ceturtkārt, stils ir būtisks, idejiski un emocionāli ietilpīgs mākslas iedarbes faktors.
Stils ir vairākslāņu parādība. Pirmo plašāko slāni var apzīmēt kā vēsturiski reģionālo, piemēram, Eiropas, Āfrikas, Austrumāzijas un citu reģionu stilistiskie slāņi. Otro slāni veido nacionālās kultūras stils, kas raksturo, piemēram, franču, vācu, latviešu kultūras īpatnības.…