Jauni meklējumi cilvēka tēla, apjoma un perspektīves interpretācijā agrās renesanses darbos

1404. gadā Florencē tiek pabeigts viens no retajiem Toskānas liesmojošās gotikas paraugiem – Sv. Miķeļa baznīcas celtniecība. Šai laikā aizsākas uzplaukums, kas ievada renesansi. Mākslas vēsturē īsā laikposmā (ap 1420-1450) dominē divas revolūcijas un vairs nekas nebūs kā senāk. Viena ir izteikti ideoloģiska – radikāla atgriešanās pie antīkajiem avotiem tādā interpretācijā, kas humānisma ietekmē ar prieku cildina heroisku cilvēka tēlu. Vispirms šī atgriešanās risinās tēlniecībā un arhitektūrā – tomēr tai pašā laikā tās tiek skatītas precīzā teorētiskā kontekstā, kurš balstās uz perspektīvu, kas veido viendabīgu telpu. Otra ir tehniskas dabas revolūcija – runa ir par eļļas glezniecības izstrādāšanu un izplatīšanos, bet šis aspekts manā pētāmajā jautājumā nav aktuāls. Agrās renesanses vēsmas, kā jau noprotams no iepriekš rakstītā, visspilgtāk aizsākās Florencē. Šī perioda mākslinieki galīgi izšķīrās par labu reālisma metodei, un no šā perioda sākuma līdz pat dižrenesanses beigām reālisms itāliešu mākslā nemitīgi attīstījās un pilnveidojās. Spēcīgi tika skarta arhitektūras joma, taču ne tikai, jo tieši tāpat uzplauka tēlniecība un glezniecība. Tēlniecība šajā laikā sāka atbrīvoties no pakļautības arhitektūrai un kļuva patstāvīga. Turpmāk tā tika iesaistīta arhitektūras ansambļos kā līdztiesīga sastāvdaļa, komponents. Monumentālajos ciļņos ieviesās perspektīviskais skatījums. Līdzās monumentālajai tēlniecībai izplatību guva arī stājtēlniecības formas. Attīstījās skulpturālais portrets, ieviesās individuāli traktētas jātnieku statujas, kailfigūru atveidojumi...