Eseja par Ģirta Ēča izrādi "Čīkstošais klusums"

Iepriekšminētās ieceres krahs visizteiksmīgāk iegūst savas aprises epizodē, kur visi ČK biedri ar lietussargiem un bērnu ratiņiem rokās lūdz naudu kādam krievu uzņēmējam, kurš parādās pārpasaulīgā formā – kā milzīga galva uz plata ekrāna. Salīdzinājumā ar viņu latvieši izskatās mazi un niecīgi, turklāt viņu haotiskais runas veids un neorganizētība atgādina prastu tirgus balagānu. Šī mizanscēna, kura likās pārāk ieilgusi, jo visu laiku bija vienu un to pašu frāžu atkārtojums, ar kuru palīdzību, iespējams, tika mēģināts izcelt situācijas komismu, noslēdzoši vedināja uz vienkāršo, elementāro atskārsmi, ka bērnu radīšana nav tik vienkāršs process. Izmisīgā prasība pēc finansējuma bērnu audzināšanā ir tikai kārtējais utopiskais, aklais solis, jo sociālie apstākļi nav noteicošie, kā zināms nabadzīgajās valstīs bērnu dzimstības koeficents ir krietni augstāks.
Pārspīlētā, groteskā un komiskā izrādes pasaule neļauj skatītājam aizmirst realitāti, bet piedāvā atklātu konfrontāciju ar to. Visu uzveduma gaitu caurstrāvo jautājums - Kas notiek ar Latviju un tās cilvēkiem? Tā ir ironija un reizē sāpe par savas tautas nākotni.
…