Francijas režija

Pēc daudzu gadus ilgušas kampaņas Francijas Nacionālā asambleja pieņem lēmumu par pastāvīga Nacionālā tautas teātra izveidi. Tā mērķis ir attīstīt nacionālo dramaturģiju, taču labie nodomi jau no sākuma ir lemti neveiksmei, jo valdība teātra vajadzībām piešķir Trokadēro pili, kas nav piemērots nams tautas teātra funkcijām.
20. un 30. gados franču sabiedrībai ir tiesības un iespējas teātri lietot kā plaša patēriņa preci. Lai teātri uztvertu kā kultūras servisu, teātrim un naudai jāpieder valstij.

Otrā pasaules kara laikā rodas eksistenciālisms, kas risina eksistences problēmas, analizē cilvēka dzīvi sakāpinātās krīzes situācijās. Mākslā ienāk jauns tēls – cilvēks robežsituācijā. Andrē Barsaks iestudētā Žana Anuija luga „Antigone”, kura risina aktuālos jautājumus- kā dzīvot? Kā saglabāt cilvēku sevī?
Sāras Bernāras teātris tiek pārdēvēts par Pilsētas teātri, kurā Šarls Dilēns iestudē Žana Pola Sartra lugu „Mušas”, kas ir viens no pirmajiem eksistenciālisima manifestiem.
Eksistenciālisma dramaturģiju var uzskatīt par modificētu atgriešanos pie klasicisma tradīcijas.
Franču teātris un drāma veic savdabīgu dialektiskās attīstības loku.


…