Katram māksliniekam ir savs noslēpums. Viņa darbi – sapnis, vai gluži otrādi – realitāte. Mani vienmēr galvenokārt interesē, kura no šīm divām lietām tiek izmantota kā galvenais pašizpausmes līdzeklis, lai precīzāk varētu nolasīt otu vilcienu valodu gleznā. Glezna ir fenomens, kas līdzīgs stikla sienai. Tu vari stāvēt kaut kam pavisam tuvu, tomēr būt pasargāts, būt īsti neiesaistīts, atrodoties aiz šīs sienas. Taču stiklā, tāpat kā gleznā, dažkārt ir iespējams saskatīt savu atspulgu. Savu atspulgu, kas atrodas otrā pusē. Tā izdzīvojot jaunas emocijas, izmēģinot jaunu veidolu, citu savu realitāti. Tas ir sapnis, kas patiesībā nav sapnis, tikai noslēpta realitāte, noslēpta dzīve, noslēpums.
Pola Gogēna darbi ir spēcīgi, eksotiski, krāšņi un primitīvi, pat brutāli, bet vissvarīgāk – tie ir ārkārtīgi subjektīvi. To var spriest pēc rozā smiltīm pludmalē vai violetās zāles, vai spilgti dzeltenās jūras. Tas vien pasaka priekšā, ka attēlotais ir vairāk iedomu pasaule, vairāk dvēseles valoda, nekā acīmredzamā, raisot vairāk sajūtu kā reālistisks dabas attēlojums. Gogēns, pēc paša vārdiem, „gleznojis un sapņojis vienlaicīgi”, lēni un pārdomāti radot paradīzes uz audekliem.
Vēlos apskatīt izcilā modernista dzīves galvenos notikumus, tā cenšoties izprast šo ģeniālo personu un mēģināt atklāt vēstījumu, ko sniedz viņa māksla, ieskatoties vērīgāk trīs viņa gleznās.…
