Arhaiskā perioda celtnēs mēs pirmo reizi sastopamies ar sengrieķu, jeb kā reizēm to dēvē, ar klasisko orderu sistēmu – vienu no lielākajiem Hellēniskā perioda sasniegumiem, kas vispilnīgāk ietver sevī sengrieķu celtnieku arhitektoniskās domāšanas īpatnības. Šī sistēma ir viena no vissvarīgākajām pasaules arhitektūras attīstības krātuvēm.
Orderis - no latīņu valodas ordo – kārtība. Šādā formā (ordo) vārds jau sastopams Romas arhitekta Vitrūvija darbos, kurš rakstīja savas „Desmit grāmatas par arhitektūru” 1.gs. p.m.ē. otrajā pusē, bet, kā pats apgalvoja, izmantoja agrīnākus grieķu autoru darbus.
Orderis – tas ir mākslinieciski pārdomāta akmens siju-statņu konstrukcija, tradicionāli nostiprināta ar vairākiem variantiem, kas atšķiras kā ar kopīgo raksturu, tā arī ar stingri noteiktu elementu sastāvu, formu un savstarpēju novietojumu, kā arī profiliem un ornamentiem (glezniecības doriskajā un kaltajam joniskajā), kas izvietoti galvenokārt uz nenesošajām konstrukcijas detaļām. Lakoniskais, vīrišķīgais un spēcīgais doriskais orderis un slaidākais, sievišķīgais un krāšņākais joniskais (ietver sevī divus variantus – Mazāzijas un atiskais) orderis, ir sastopami pirmajās zinātnē pazīstamajās akmens būvēs (6. gs.p.m.ē. pirmā puse). Trešais, korintiskais orderis atšķiras no joniskā tikai ar to, ka kapitelī veidoti ziedu ornamenti. Tas parādījās vēlāk – 5.gs. p.m.ē. otrajā pusē.
Lielākā daļa terminu, kas saistīti ar orderu sistēmu, ir cēlušies sengrieķu un Romas periodā un līdz mūsdienām saglabājušies antīko rakstu pieminekļos, galvenokārt, Vitrūvija traktātā. …
