Rokoko

Rokoko ir laika posms 18.gadsimtā, kas nosacīti ilga no 1715. līdz 1795. gadam. Aizsākumi meklējami 14.gadsimtā beigās (franču val. Rococo, no rocaille – gliemežnīca; arī klints) . Rokoko tiek dēvēts par „Vēlo Baroku“, par „Luija XV stilu“, par „Izsmalcinātības un Galanto laikmetu“. Rokoko izpaudās mākslā, arhitektūrā, dārza un iekštelpu dizainā, mūzikā, tēlniecībā, mēbelēs un dzīvesveidā. Galantais laikmets ir apzināta novirzīšanās no īstenības, tā ir vakara blāzma un atvadas no absolūtisma kūltūras paradīzes. Rokoko cilvēks grib baudīt dzīves augļus bez piepūles, meklē prieku, nesaskatot tā pamatu. Spēle te ir vairāk nekā realitāte, forma vairāk nekā saturs. Visu izšķir acumirklis un sķietamība, nekad agrāk sievietes un vīrieši nebija tik pavedinoši un eleganti. Svinīgo baroka mistēriju vietā stājās bezrūpīgas „Galanto svētku“ ainas. „Galanto svētku“ īstā būtība bija balles un koncerti, dejas un masku balles, tautiskās izklaides formas un pasteļtoņi, kuru radītajā maigi dūmakainajā atmosfērā laiski grozījās rokoko laikmeta modes tēli. Tomēr aiz jautrā masku balles personāža sejas slēpās skumjas, jo šī rotaļīgā maska atspoguļoja melanholisku smaidu.