13. gs. beigas- 14. gs. sākums Itālijā ir enerģiska uzplaukuma un nemitīgu arhitektonisku eksperimentu laiks. Sakrālajā arhitektūrā šo laiku iezīmē franciskāņu un dominikāņu orderu ekspansija, kā arī plaukstošās pilsētu labklājības izmantošana arvien grandiozākos Dievu slavinošos projektos. Pieaugošais pilsoniskais lepnums, kopības sajūta (vai vēlme pēc tās) mijās ar augošu individuālo un sabiedrisko labklājību, neskatoties uz savstarpējām šķelšanām un cīņām par garīgo un laicīgo varu. Tas viss noveda pie unikālas sekulārās arhitektūras radīšanas, kurai nav analogu citur Eiropā. Jaunas formu valodas izveidošanās. Māksla vairs netiek krasi atdalīta no amatniecības.
13. gs. vidū galvenie arhitektūras iedvesmas avoti bija sekojoši- 1)dažādās, joprojām un visapkārt esošās vietējās Romānikas tradīcijas; 2)franču gotiskā arhitektūra (Cisterciešu klosteri Lombardijā un Dienvid-centrālajā Itālijā tika būvēti sadarbojoties ar franču arhitektiem); 3) Ziemeļu gotikas elementi, kas adaptēti specifiskā itāļu manierē.
Svētā Franciska klostera komplekss Asīzē (S.Francesco, Assisi). Dibināts 1228., iesvētīts 1253. gadā. (1228.- Sv.Franciska kanonizēšanas gads viņa nāves otrajā gadadienā). Jau šajā celtņu kompleksā atspoguļojas vairākas nozīmīgas Itālijas gotiskās arhitektūras iezīmes- vienkāršs plānojums, neizpušķota latīņu krusta formā, vidusjoms bez sānu jomiem, apjomu skaidrība. Nekas nepārtrauc draudzes skatienu un vienmērīgo arhitektonisko plūsmu altāra un kanceles virzienā. Horizontāļu- vertikāļu līdzsvars. Skaidra uzbūves loģika, netiek izmantoti slēpti inženieriski paņēmieni vai eksterjera elementi, kas radītu viegluma sajūtu. Atbalsta funkcijas veic masīvas, puscilindriskas formas, bet iespaidīgās arkbutānu konstrukcijas netiek izmantotas. Dominē romānikas un romiešu laika estētika. Vienīgie pilnībā apaļie elementi ir piecdaļīgā apsīda un saišķu kolonnas.…
