Vilnas velšanas tehnoloģijas

Ko mēs zinām par vilnas velšanu? Ka senos laikos daudzus sadzīves piederumus darināja no dzīvnieku un mājputnu (aitu , kazu, trušu, kamieļu, vilku u.c.) vilnas. Vilnu izmanto aužot, veļot, sienot, mezglojot, tamborējot utt. Agrāk lauku mājās savēla rupju vadmalu, veidoja stulmu zābakus un ziemas cepures. Velšanai visbiežāk izmanto atbilstoši apstrādātas un sagatavotas dzīvnieku vilnas šķiedras. Vilna ir viens no nedaudzajiem materiāliem kurai piemīt unikālas īpašības savelties. Šo īpatnību sekmīgi izmanto, veidojot dekoratīvus priekšmetus, taču dažkārt tā ir pavisam nevēlama, piemēram, ja nepareizi izmazgāta vilna jaka saveļas un zaudē savu skaistumu. Tā arī līdz galam nav noskaidrots, kāpēc īsti vilna saveļas, viens no iemesliem ir, ka vilnas matiņi ir stingri. Veļot vilnu var izgatavot dvieļus, rotaslietas, pirts cepures, siltas istabas čības, termosu un kafijas kannu sildītājus, arī smalkas dāmu cepures, maciņus, mufes, kas ir sava veida somiņas apvienojums ar cimdiem. Filcēšanā izmanto divu veidu tehnoloģijas – slapjo un sauso. Slapjā ir ievērojami saudzīgāka, kas izmantojama zīda audumiem. Šo procesu sauc par nunofilcēšanu, kas aizgūta no japāņiem. Zīda audumiem der tikai slapjā tehnoloģija. Tas ir darbs tieši rokām – tās saziepē, paņem saujā vilnas šķiedras, ko burza, spiež. Vilnas šķiedras saķeras ar zvīņām – uz katra vilnas matiņa ir zvīņas, tās uzbriest un tādējādi labāk saķeras ar šķiedrām.