Katru valsti raksturo tajā dzīvojošie cilvēki, valoda un gadu gaitā izveidotā kultūra, turpretī cilvēks kā jebkura cita dzīva radība ir Visuma sastāvdaļa, un tikai no viņa paša atkarīgs, cik liela daļa viņš var un ir spējīgs būt.
Es dzīvoju Latvijā – manuprāt, lai izteiktu šādus vārdus, cilvēkam vajag atrasties valstī ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ir jāzina Latvijas valoda, vēsture un kultūra, kas māca un palīdz izkopt etniskumu un nāciju kopumā, jo, kā teicis J. Jaunsudrabiņš – „Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt, jo zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!” Tauta, kas aizmirst un nezina savu pagātni, ir kā apmaldījies gājputns, kurš vairs nespēj atrast ceļu uz dzimteni, un, klejojot neizmērojamās debesu valstības ceļos, tas agri vai vēlu kaut kur iet bojā. Es droši sevi varu saukt par latvieti, jo saprotu, ka savas tautības apzināšanās ir viens no galvenajiem patiesas eksistences pamatprincipiem, tāpēc cienu norises un darbības, kas saistītas ar tautas mentalitāti. 11. novembrī es eju lāpu gājienā, kas veltīts Latviešu strēlnieku atcerei un piemiņas godināšanai, 18. novembrī dziedu dzimtenes himnu, kas simbolizē Latvijas skaistumu un sīvā cīņā gūto brīvi, turpretī svētkos, kā, piemēram, Ziemassvētkos, Ūsiņdienā, Pērkona dienā, kā arī vasaras saulgriežos atceros par senču izkoptām tradīcijām – bluķa velšanu, pīrāgu cepšanu, siera siešanu, alus darīšanu.
Latvijas vēsture sevī ietver cikliskuma procesa bezgalību. Kad viens cikls ir beidzies, agri vai vēlu jāsākas nākamajam. Tā cikls seko ciklam, bez apstājas, iesniedzoties bezgalībā. Lai arī dažkārt šķiet, ka latvju tauta netiks galā ar krīzēm, kas būtiski spētu ietekmēt Latvijas valsts pastāvēšanu, es cenšos saglabāt ticību saviem un citu spēkiem, arī ideju par vienotību turu cieši, jo tieši tā savulaik Latvju strēlnieki izcīnīja mūsu zemei brīvību. Atceros, ka mamma kādu vakaru man stāstīja par savu vecmammu, kas nomira, tā arī nesagaidot un nepiedzīvojot neatkarīgu valsti. Viņa tik ļoti vēlējusies sajust Ziemassvētku radīto siltumu un gaišumu, tomēr Padomju laikā bija aizliegts svinēt šos svētkus, tāpēc vēl jo vairāk saprotu, ka man ir jāprot novērtēt Latvijai piederošā brīvība un jāsaprot, ka tas ir neizmērojami liels atbalsta un spēku koncentrācijas punkts.
Kad organizēju pārgājienus uz dažādiem kultūrvēsturiskajiem objektiem un svētvietām, laika apstākļi mēdz būt mainīgi – spožu un karstu sauli ātri vien var nomainīt pūkainu, tumšpelēku mākoņu vāli, tomēr tas nav šķērslis, lai turpinātu iesākto misiju. Ejot vairākus kilometrus pa grantētiem lauku ceļiem, kādi raksturīgi tik Latvijas lauku nostūriem, pārbrienot vēl kādu sparīgi mutuļojošu ūdens krāci, mani pārņem milzu liels nogurums, bet, kad, apstājoties un paveroties tālumā, es ieraugu pie tuvējās ēkas mastā uzvilktu, vējā plīvojošu sarkanbaltsarkanu karogu, kurā atmirdz rietošās saules zelta apņemtie stari – es jūtos neaprakstāmi. Kā racionāli sarēķināt pozitīvo izjūtu gūzmu pēc šādi pavadītas dienas? Kādos svaru kausos lai nosver patīkamo noguruma un gandarījuma sajūtu?
Ja ir saprasts princips par latviskuma izkopšanu, nākas apzināties sevi kā būtni, kurai jātiecas tiktāl, lai varētu teikt, ka esmu personība. Ceļš uz šo mērķi nav viegls, jo nākas ne tikai uzzināt, bet arī izprast, ka, lai mainītu kaut ko, pirmkārt, jāmaina attieksme pašam pret sevi un dabu. Ir jārod brīvība savos garīgajos meklējumos, kā arī jāatbrīvojas no stereotipiem un nevajadzīgiem ieskatiem. Jāmāk novērtēt kritiku un uzslavu par padarīto un sasniegto. Man šī brīvība darbojas ciešā mijiedarbībā ar jūtām, ko jūtu pret savu dzimto zemi, tāpēc varu apgalvot, ka Latvija ir kā spoža un mūžīga Saule, kas sniedz man enerģiju progresam.
Kas ir tas, kas palīdzējis saglabāt Latvijas esību? Varbūt Latvijai joprojām spēku dod tā arī neuzvarētie un drošsirdīgie zemgaļu karotāji Nameja vadībā, varbūt vēl joprojām Tīreļpurvā dvēseļu putenī savas kaujas izcīna Latvju strēlnieki, varbūt tā ir mūsu folklora un mitoloģija, iespējams tie ir pirms daudziem gadu simtiem kurtie Jāņu ugunskuri un austā Lielvārdes josta, kas tik cieši saista latviešus un palīdz veidot dzimto zemi... Visa pamatā ir evolūcija, kuras ietekmē cilvēks progresē vai degradējas, tāpēc vajag mācēt apzināties pozitīvo un nepieciešamo, lai pēc gadiem vārētu teikt – es Latvijā esmu un būšu, nevis biju.
|
