|
Šorīt kailos koku zarus atkal skāva migla - gluži tāda pati kā pirms 90 gadiem. Tikai smarža tai citāda... Līdz ar dzestro rīta gaisu es ieelpoju tikko jaušamu svētku un brīvības smaržu. Ieelpoju Latviju cik dziļi vien spēju. Kā tā smaržo! Svaigi artas zemes dvaša, sajaukusies ar vēja spirgtumu un tā līdzi nesto kritušo rudens lapu smaržu, ieskandina manī saldi sērīgas pārdomas par laiku un cilvēkiem pirms 90 gadiem - par Latviju. Cik gan bieži nenākas dzirdēt cilvēkus ik dienu nopeļot mūsu dzimteni, apgalvojot: "Man kauns par Latviju!"...Un es apjukusi prātoju - kur izkūpējis patriotisms un tā svētā pārliecība, ka mūsu dzimtene IR vislabākā, visskaistākā un vismīļākā? Vismaz manī tas vēl ir. Manuprāt, neviens, itin neviens nav cienīgs bradāt Tavu godu, Latvija, jo simtiem cilvēku atdevuši par Tevi dārgāko, kas mums šajā dzīvē dots - savu dzīvību. Mēs nedrīkstam to aizmirst - Tu esi simtiem pēdējo elpas vilcienu vērta, Latvija! Tavi rasas dimantiem kaisītie vasaras rīti, tavi zeltā tērptie, dzīvības pinie meži dziestošās rudens pēcpusdienās, Tavi baltām sniega villainēm segušies lauki un pļavas klusos ziemas vakaros un dzīvības pilnās, mostošās pavasara naktis - par tām maksāts ar dzīvībām. Nav nekā dārgāka par to. Es tev dāvinu, Latvija, sevi - šo manu dziļo mīlestību pret Tavu dabu un tautu... Dāvinu savu ticību, ka nav labākas vietas pasaulē par Tevi. Lai arī kur es būtu, Tu vienmēr dzīvosi manā sirdī, es elpojot jutīšu Tavu smaržu, un izelpošu mīlestību pret Tevi... Mana mīļā Latvija! |
