4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, un šogad tiek atzīmēta tās 20. gadadiena.
1990. gada 4. maijā notika Latvijas PSR Augstākās padomes sēde par 1918. gadā dibinātās un kopš 1940. gada okupētās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Jau 3. maijā jaunievēlētās Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputāti Brāļu kapos zvērēja nenovērsties no augstā mērķa un nešaubīgi balsot par Latvijas neatkarību. Viņi zināja un ticēja Latvijas brīvībai, un nenobijās no pretspēka. Valsts pamatlikuma maiņai nepieciešamas vairāk nekā divas trešdaļas parlamenta deputātu balsu. Savu PAR neatkarībai no PSRS deva 138 no 195 klātesošajiem deputātiem. Neatkarīga Latvijas valsts svinēja uzvaru.
Latvijas iedzīvotāju vidū faktiski jebkurš zina par Latvijas Republikas proklamēšanas dienu – 18. novembri, taču dienu, kad pēc okupācijas sloga tā, pateicoties drosmīgu tautiešu lēmumam, tika atjaunota, kurš katrs latvietis nemaz nezina.
4. maijs par oficiālu svētku dienu tika pasludināts tikai 2002. gadā, kas ir 12 gadus pēc vēsturiskās Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas. Arī šis ir faktors, kāpēc iedzīvotāji nav tik labi informēti par 4. maija svētkiem – ja tos nesvin un neatzīmē, tie zaudē aktualitāti. Ir notikusi arī paaudžu maiņa, un gados jaunākiem cilvēkiem 4. maijs neizsaka tik daudz kā tiem, kas šo dienu ir piedzīvojuši vēlākā dzīves posmā par bērnību vai piedzīvojuši vispār.
Šāda veida svētki un to publiska atzīmēšana ir viens no labākajiem veidiem kā apzināties savu nacionālo identitāti, valstisko piederību, vienotību ar tautiešiem un galvenais – to, ka dzīvojam brīvā valstī. Apzināties, kas ir valstiskā brīvība, un, ka bija laiks, kad tā tika atņemta.
Pasauli pārņem globalizācijas, kosmopolītisma un multikulturālisma tendences, kas šobrīd skar arī Latviju. Taču, neraugoties uz šīm tendencēm, vienmēr ir svarīgi apzināties savu nacionālo identitāti, savas saknes, kas ļauj dziļāk izprast gan savu, gan savas tautas būtību, mentalitāti un īpatnības. Iepazīt to caur nemateriālo kultūrvēsturisko mantojumu, ko atstājuši mūsu senči un priekšgājēji. Tās ir nacionālās tautasdziesmas, tautas mūzika, tautas dejas, tradīcijas un amatu prasmes, kā arī salīdzinoši nesenāka tautas daiļrade no šī un pagājušā gadsimta, piemēram, dažādas dziesmas, kas radītas emocionāli piesātinātos laika posmos, skanējušas un dziedātas valstij emocionāli nozīmīgs mirkļos un atsauc atmiņā patriotiskas un tautu vienojošas sajūtas.…
