Adaptācijas procesa īpatnības darbā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem

Personas ar garīga rakstura traucējumiem jebkurā sabiedrībā pieder pie riska grupas, kas ir pakļauta sociālajai izstumtībai un diskriminācijai. Par cēloņiem šādai situācijai kalpo aizspriedumi, bet daudz biežāk to izraisa sabiedrības vienaldzība un neinformētība par turpat apkārtnē esošajiem cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām, kā rezultātā tiek izveidotas un nostiprinātas barjeras, kas neļauj personas ar garīga rakstura traucējumiem kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.
Personas ar garīga rakstura traucējumiem sauc arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Dažādi autori atšķirīgi definē personas ar garīga rakstura traucējumiem:
A.Bakas un K. Grunevalds Persona ar garīga rakstura traucējumiem definē,kā personu, kas agrīnā attīstības fāzē guvusi ievērojamus un ilgstošus apdāvinātības funkciju kavējumus. Stiprai garīgai atpalicībai par pamatu varētu būt iedzimtība vai stipri smadzeņu bojājumi. Daudzām garīgi atpalikušām personām var būt blakus efekti kā psihiski traucējumi. [2]
Savukārt S.Liepiņas gramatā persona ar garīga rakstura traucējumiem definēta kā persona, kurai ir stabili, neatgriezeniski psihiskās, intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies vispārīgu organisku un agrīni iegūtu galvas smadzeņu bojājumu vai nepietiekama tā anatomiskā un brieduma rezultātā[3]

Garīgās slimības ietekmē cilvēka funkcionēšanas un domāšanas procesus, tādējādi neļaujot pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Garīgi slimo cilvēku problēma ir apstāklī, ka tiek traucēta viņa saikne ar apkārtējo vidi un, ja cilvēks pats nav spējīgs stāties normālās attiecībās ar sociālo vidi, tad viņam jāpalīdz to veikt. [18]
Garīgi atpalikušie cilvēki, tāpat kā visi pārējie cilvēki, ir atšķirīgas personības, viņiem ir atšķirīgs spēju līmenis un atšķirīgas vajadzības. Viņi ir individualitātes. Tāpēc, ja mēs viņu cienām, mums ir jāapietas ar viņiem kā ar indivīdiem. …